Bebru vērošana II

Pamodos brīdī, kad mēģināju nosist telefona zvanu. Nosist, nevis izslēgt. Modinātājs nav zvanījis pārāk ilgi, ir tikai dažas minūtes pāri pieciem. Istaba drēgnuma pilna, laikam vēlāk vajadzēs iekurt krāsni. Aiz loga knapi sāk rādīties gaismiņa. Jāceļas, citādi nokavēšu, lai kas arī tur nebūtu. Pēdējās reizēs, cik tur sēdēts, gaismā nekas nav izlīdis, diez vai arī šodien kas rādīsies, bet tas kadrs tā sadomāts un apdomāts, un gaismiņas, ēniņas, fonā kaltušas eglītes… Nu, nevaru atteikties no tās vietas.

bebru nošļūdenisJa vēl tie bobri tur līstu pietiekošā gaismā (nu, es jau negribu daudz… 1/30 sek, f 2,8, ja paveicas bik vairāk, iso 400-800 robežās), bet nē – mellā naktī un ne minūti vēlāk! Brokastu kafijs (lai neteiktu proteīnu dzēriens, kur kafija mijas ar cukura kalnu un piena pulveri) un jāskrien. Tīkls, šoreiz arī statīvs, un eju. Lejāk trako meža strazdi – vietējie vai nakti lidojušie migranti, ej nu sazin’, bet visi viņi sačekstinās un ārdās pa krūmiem… Griežos nost no ceļa un pa līkumotu taciņu iebrienu mežā. Slapjš ir, bet nav pārlieku. Taka tīri labi samanāma, arī koki un debess. Tajā malā, kas paliek aiz muguras, tik dīvainas strīpas savilkušās, bet sārtums nāk un laikam arī pārējais pasākums drīz būs. Izlienu cauri alkšņiem, pāri dažiem nogāztajiem, un esmu uz līkuma. Nekādas jaunas pēdas nemana, bet vecās lielais lietus, kas pirms dienas bij’… Visu aizskalojis. Paklājs tā, lai mugura pret koku, statīvs un kamera, uzmetu vēl tīklu… Lakats, snus, cimdi… Un var skatīt, kas te labs notiksies…

Sāksim ar to, ka vispirms te nekas nenotiekas. Pirms divām nedēļām (nu, mazliet vairāk) atnāca nezināmi ļaudis un nojauca trīs dambīšus, kas uzturēja visu sistēmu. Par laimi nojauca visnotaļ diletantiski un neko ļaunu pašiem bebriem nedarīja. Bet, kā rādās, dažas dienas vēlāk kaut kad piekāpuši arī mednieki un kādus pāris bebrus piežmieguši (no iepriekš manītajiem vismaz sešiem knapi trīs vairs redzēti). Tā nu bebri dziedējuši rētas un tumsā dambjus. Nu jau kādu nedēļu dambji atgriezušies puslīdz darbspējīgā paskatā un pa viņiem droši staigā zvēri (protams, naktīs), bet dienās zivjgārnis un vāveres, ciršļi, strupastes, bet uz dažiem kokiem medī zivju dzenīts. Tikmēr rīta krēslā sēžot, tik tiešām nekas nenotiek. Nu labi, mostas sarkanrīkles un visādi citi sīkputni, meža strazdi sen jau, šķiet, sajukuši… Vispār putni ālējas. Jo drīz ausīs saule! Ar skatu skenēju tālo galu cerībā, ka kāda dzīvība grāvelī parādīsies, kad kaut kur labajā pusē atskan spēcīgs zara krakšķis. Tāds formāli liels lops. Ausos – jā, it kā pat turpina soļot. Laikam pārgāja pāri izcirtumam. Bet es te sēžu pilnīgi bez kāda skata uz to pusi, jo priekšā niedres un pāris eglītes (jo jāslēpjas taču no bebriem, kas var piepeldēt no labās puses, jo turpat viņiem arī kādas no alām). Atskan apjomīgs plunkšķis, izklausās ar visām četrām, pat teiktu, ka izklausās pēc aļņa. Tas tāds neredzamais zvērs, par kuru lielākoties klīst tikai leģendas… Nu lai jau, pāris nīgras domas un turpinu sēdēt. Kaut kā no tās grozīšanās lakats noslīdējis un labo aci, cenšos sabīdīt atpakaļ un priekšā nosēžas zivdzenīts. Un pat neiepīkstējās lidojot. Nu neko, sēžu, nekustos un iešķībi ar vienu aci vēroju košo radību. Putnelis pat neskatās uz mani, pēta kaut ko lejāk ūdenī. Lai gan, cik vakar skatījos, saskatīt tur varētu vienīgi duļķes mazliet mazāk tumšā ūdenī. Šķiet, arī putnelis nonāk pie šīs domas un aiztinas tālāk.

Mazliet notirpa roka, laikrādis ap 7:22, gaisma jau kruta, bet no bebriem ne vēsts. Šoreiz no kreisās puses atskan kārtīgi soļi, un daudzi. Un pavadošās skaņas noteikti nāk no mežcūkiem. Jēj, sēžu un priecājos, vairāk nenākšu uz šito vietu sēdēt. Nīgruma kalngals iestājas brīdī, kad arī labā pusē atskan soļi un atkal plunkšķis, laikam arī aļņveidīgais aizgāja atpakaļ, no kurienes nācis. Tā sēžu līdz pusdeviņiem, tad parādās sarkanrīklīte, kas pa pretējās puses eglītēm lēkā un darās. Vēroju caur stiklu, izskatās koša, varētu būt, ka nomainīts tērps, kaut gan nezinu, kad un kā jamām tas mēdz notikties. Deviņos mežā iestājas normālais dienas ritms, visi kaut kur paklīduši darās savā nodabā, skaļāk uzvedas vien zīlīšu un citu mazputnu grupas, kas cenšas turēties kopā, un arī ne pārāk bieži.

Bookmark the permalink.