Ziemīgas stirnas

Kā no rīta īsi pēc deviņiem izgāju no mājas, tā visu dienu brienu. Nu jau lēnām sāk tumst, arī sniegs sāk snigt jaudīgāk, bet līdz mājai vēl tālu. Pirms mirkļa muļķīgi izbaidīju trijus cūķus, bet nu lai, vilks viņus ēdis! Ies’ vien tālāk. Turos gar grāvi, vienā pusē plāna josla ar mežu, aiz tās uzreiz purvs, bet otrā pusē pļauta pļava ar ruļļiem un dažiem ozoliem. Cenšos skatīties rūpīgāk, bet acis sniegi ķepē ciet! Pie viena ozola kaut kāda kustība – stirna! Lai ar tumšs, bet varētu mēģināt pieiet tuvāk, vējš galu galā tieši sejā, arī trokšņi diezgan slāpēti mīkstajā sniegā.

Cenšos turēties aiz ruļļiem un, viegli pieliecies, lēnām eju tuvāk, tieku līdz metriem simts, pēc minūtēm desmit – piecdesmit, vēl pēc desmit tieku līdz vienam rullim, kas no stirnas kādus trīsdesmit metrus. Stirna, iegājusi nelielā ieplakā blakus vecai meliorācijas akai, ik pa brīdim kašā sniegu un kaut ko lasa. Diena īsa, ēdamo vajag… Tuvāk laikam īsti pieiet tagad nevarēšu. Jamā ir diezgan sāņus no vēlamās trajektorijas. O, un tur ir vēl viena stirna! Bija nogūlusies ieplakā, un nemaz neredzēju. Nosēžos rullim sānā, aizvējā, un gar siena malu skatos, kas nu labs notiksies. Stirnas izskatās diezgan kūtras un neko vairāk par dažiem soļiem, pakasīšanu un pāris stiebru noraušanu neveic. Pārvietojas lēnām, vairāk skatās nekā iet vai ēd. Viena lēnām sāk iet ārā no ieplakas. Otra seko. Viena pagriežas, otra arī. Tad tālākā sāk kasīt sniegu ar lielāku entuziasmu. Otra noskatās un neko. Tālākā apmierināta ar atkasīto laukumiņu, ieguļas tajā, tā, ka gandrīz pilnībā ir paslēpta sniegā, tikai galva ārā. Otra pēc brīža kūtri sāk atkasīt sniegu. Mazliet atiet no iesāktās bedrītes, nober dažas spiras un atgriežas pie kasīšanas. Arī ieguļas. Brīžiem, šķiet, norauj pa kādam stiebram, bet varbūt slēpjas no stiprāka pūtiena. Nu jau paliek krietni tumšāks, sāku domāt par atkāpšanās iespējām, lai šamās nemodinātu. Bet stirnu zvēri laikam nav pārāk traucēti šajā vietā un galvas aizvien retāk parādās virs sniega segas.

Sāk stiprāk pūst, rokas tīri vēsas, jāiet projām. Tāpat lēnītiņām un puspieliecies tieku līdz mežmalai, tad iešļūcu grāvī un pa ledu eju prom. Lauka malā, izrāpies no grāvja, cenšos saskatīt zvērus, bet zem ozola redzami tikai ruļļi un sniegs. Nez, viņas tur tiešām nakšņos?..

Bookmark the permalink.