Brieži

Pēdējos gados briežu skaitam ir tendence pieaugt, par to rūpējās gan labvēlīgie klimatiskie apstākļi ar pietiekoši kailajām ziemām, gan mednieku kolektīvu ieinteresētība. Protams, palielinoties briežu skaitam, palielinās arī to apdzīvotā teritorija. Un beidzot, pirms diviem gadiem, apstaigājot sev zināmos mežus, starp aļņu pēdām uzgāju arī briežu atstātās zīmes. Briedis ar savu izcilo redzi, dzirdi un ožu nebūt nav viegli pamanāms dzīvnieks, visi mani mēģinājumi to ieraudzīt beidzās ar neveiksmēm, un tajās reizēs, kad bija izdevies tam nokļūt pietiekoši tuvu, tas bija spējis manis nemanīts noslēpties biežņās, kurās to meklēt būtu gaužām nevajadzīgi. Tuvākā tikšanās bija septembra beigās, kad sadzirdēju arī pirmos baurojienus, sajūta bija pacilājoša – dzirdēt to pirmatnīgo saucienu, kura dēļ viss mežs uz mēnesi kļūst gaužām tramīgs. Laikam sajūtot ko nelāgu, arī labākā izdevība man gāja secen, jo ragainas kungs apstājās tieši pirms izcirtuma, kura otrā galā es sēdēju. Atlika vien priecāties par meža skaņu.

Pagājušā gada augustā, atceļā no mežacūku slēpņa vietas gāju gar lauka malu, kur metru 300 attālumā pamanīju siluetu. Gaismas trūkuma un miglas dēļ novērtējumu veicu nepareizu. Vējš pūta uz manu pusi, tādēļ nospriedu, ka varu doties mājup gar lauka malu, neizbiedējot stirnu. Ejot, protams, palaikam uzmetu aci stāvošajam tēlam, tēls pagrieza galvu uz manu pusi, un tad arī sapratu, ko migla no manis bija slēpusi… Stirnai uz galvas atradās ragu rota, skats atgādināja situāciju, it kā cilvēks ar paceltām rokām pagrieztu savu ķermeni pret mani. Beidzot skaidrāk varēja saskatīt, ka virs galvas slējās divi pamatīgi ragi. Sekoja kopīgs apstulbuma un nogaidīšanas mirklis un briedis pagriezās un devās uz lauka malu, pazuzdams mežā. Beidzot es viņu biju redzējis savām acīm…

stirnasOtrajā vakarā bija skaidrs, ka esmu īstajā vietā. Baura skaņas bija man blakus, ap 100 m, tomēr diemžēl arī šovakar gaismā neiznāca redzēt neko vairāk par rietošo sauli. Tumsā sadzirdēju soļus aiz sevis, bija skaidrs, ka pa taku pārvietojas kas lielāks nekā jenotsuns vai stirna, zem koka nostājās briedis. Man par prieku tas draudus manī nesaskatīja, pavērsa skatienu uz koku, kurā sēdēju, vēl kādas minūtes pastāvēja un lēniem soļiem devās pāri izcirtumam… Rīta saule nāca kopā ar miglu, kas mani priecēja, tā cēlās vienā konkrētā līnijā augšā no grāvja, tādā veidā radot skaistu sētu meža vidū, atkal stirnas pārstaigāja izcirtumu, nogaidīju vēl pāris stundas un kāpu lejā…

migla1Diemžēl pa dienu mani sazvanīja kolēģi no slimnīcas, laikam sajūsmā biju piemirsis pabrīdināt, ka nebūšu… Nu mani aktīvi meklēja. Lai izbēgtu no nepatīkamām sekām, sapratu – šī ir pēdējā nakts baurā, pēc tam ir jādodas atpakaļ uz Rīgu.

Atkal mainīju savu slēpņa vietu uz šķietami piemērotāku. Apmetos kokā starp izcirtumu un grāvi, kam otrā pusē bija jaunaudze. Apmēram 15 m attālumā no manis bija pamatīgi izstaigāta grāvja pāreja, uz kuru liku lielās cerības. Stundas gāja un mežā sākās rosība, sapratu, ka jaunaudzē dzīvojas mežacūka ar savu jauno paaudzi. Kaut arī aktivitāte bija liela, nepameta sajūta, ka cūciņas šķiet iebiedētas. Gaisma jau sāka lēnām plēnēt, un beidzot cūciņas gatavojās iet pāri pārejai, protams, kamera bija gatavībā un ķermeni pārņēma satraukums – nu labi, nebūs brieža bildes, bet vismaz cūciņām būs smuks kadrs… Visa ģimene tuvojās grāvja malai, kad tā pēkšņi it kā iespurdzās, nokustējās, sastinga, nokustējās, un skaņa tika izslēgta…

Pēc sekundēm divām sapratu iemeslu un savu kārtējo kļūdu, atskanēja baura rēciens tieši man aiz muguras, gaidot mežacūkas nebiju pamanījis to, ka izcirtumā ir ienācis bullis. Sekoja nākošais baurojiens. Kaut arī skaņa nebija nepazīstama, es nobijos, pārņēma pirmatnīgas sajūtas un emocijas, droši vien līdzīgas skaņas izdeva arī dinozauri. Tādā veidā visu mežu pieskandinot un izbiedējot.

Baurs!Nedaudz neaptverami šķiet tas, kā briežu bullim izdodas ar savu balsi piepildīt visu esošo klusumu – tā ir nevis kā spiedziens vai rūciens, bet kā skaņa, kas aizpilda pilnu skaņu amplitūdu. Lēnām griezos apkārt, lai apskatītu baurotāju, tas bija pavecs bullis ar 12 žuburu ragiem, diemžēl pa šo laiku saule bija darījusi savu vakara darbu un rietējusi. Nomērot ekspozīciju sapratu, ka manas vīzijas ir jāmaina: ISO 800 un F4,5 vairs nekam neder, diafragmu uzreiz savam divsimtniekam griezu vaļā līdz galam, bet arī F2,8 deva tikai 1/8 sekundes, negribīgi ISO ar cēlu uz maksimumu, pats gaismas minimums 1/30, bet tā jau tas dabā ir vienmēr – gaismas, dzīvniekus bildējot, nepietiek.

Uznākot uz skatuves

Briedis cēli gāja pāri izcirtumam un apstājās, pa laikam visam mežam paziņojot par savu eksistenci… Ar fotoaparātu darīju, ko varēju, un tā nu tapa manas pirmās baurojošā brieža bildes…
Arī rīts mani iepriecināja ar skaistu miglu, un protams arī ar krītošu temperatūru. Kaut arī sala, biju priecīgs un vēlējos ātrāk izpētīt vakarā uzņemtās bildes… Cauri miglai pie manis devās stirnu kaza ar savu mazo, kas, liekas, bija paredzējis foto sesiju. Izteiksmīgi grauzdams lapas, tas devās tieši man pretī, paspēju izdarīt pāris uzņēmumus kad… Te nu bija nākošā tik nepielūdzamā lieta, bildējot dzīvniekus – saulei lecot, objektīvs aizsvīda… Nepacietīgi gaidīju saules starus, kas spētu stiklu nosusināt, objektīvu pavērsu pret sauli un minūtes desmit to žāvēju. Kazlēns pa to laiku bija atnācis līdz 8 metru attālumam no manis, skaisti… Mamma nebija sekojusi līdzi savam mazulim un pati devusies pāri uz jaunaudzi. kazlēns Kazlēns pacēla galvu un saprata, ka ir atstāts viens, tad nu veikliem soļiem tas devās līdzi mātes pēdās… Nevar gribēt visu vienā reizē, paliku bez stirnas portreta, objektīvs atsila apmēram minūti pēc kazlēna aiziešanas, nu neko. Brauciens uz Rīgu izrādījās daudz nogurdinošāks nekā biju gaidījis, savu darīja miega trūkums un nevēlēšanās apkrauties ar lieku pārtiku un ūdeni. Līdz Rīgai bija palikuši kādi kilometri 40, bet spēka vairāk nebija… Nācās zvanīt papildspēkiem ar sarkano krūmu ruksi, lai ved mani mājās… Emociju un noguruma dēļ tā arī uz slimnīcu šajā nedēļā netiku, bet tas bija to vērts…

Bookmark the permalink.