Viena aļna bilde, un pusgads līdz tai

Aļņa pēdas ne mazums bija redzētas gan tuvāk, gan tālāk no lauku mājām, bet tā sacīt, vaigā, alni uzlūkojis nebiju. Kādā no savām ekspedīcijām D.d bija uzgājis diezgan bieži alniski apmeklētu meža degumu. Tā nu vienā piektdienā, uzvalka biksēs uzreiz pēc semināra devāmies uz mežu. Kļūdiņa laika prognozē bija paslēpusi vētru, kā rezultātā lūstošo zaru un pamatīgā aukstuma iespaidā, jau kārtīgā tumsā, nācās lauzties no meža ārā un mēģināt tikt uz Rīgu.

Laiks pārdomām un nākamais mēģinājums, atkal windguru bija sagatavojis pārsteigumu… Iekārtošnās, skata lenķu novērtēšana, mantu maskēšana, viss izdarīts, nu var mēģināt iet gulēt un gaidīt rītausmu. Bet pirms rītausmas modinājuma nostrādāja sniegpārslas, kas bija paspējušas noklāt visu guļammaisu un fotografēšanai sagatavoto tehniku (par laimi sasegtā veidā), un atkal tukšs, auksts un slapjš rīts. (Wasabi palīdz…)

Sestdienas rītā samērā vēla mošanās, tomēr abi ar Daigu (DB) nolemjam izbraukt kaut kur ārā. Devāmies uz to pašu jau zināmo degumu, DB skatoties binoklī man jautāja: “Tas nav alnis?”. Jauki, un “ko vēl es neesmu pamanījis?”, nodomāju. Otru alni es arī nepamanīju, sākums jauks… sekoja 800 m gara lavīšanās un aptuveno vietu paredzēšana, līdz izdevās tam tikt klāt līdz metriem 40. Kaut arī bija maskējošs apģērbs, tiku pamanīts un skatu meklētājā redzēju, kā aļņa ciska pazūd mežā tumšajā… atkal nekā…

CelmgalvisKādu laiku pavadīju domājot, kā maskēti pielavīties? Kā atbilde tika sākta tā sauktā Gilija šūšana (pēc skata klusi staigājošs krūmu puduris). Kopā tērpa radīšanai divu nedēļu laikā tika pavadītas vairāk nekā 30 stundas. Pienāca tērpa izmēģinājuma reize. Mežā ierados neilgi pēc 4:00, protams, absolūtā tumsa, velku savu kostīmu, “bāc!”, sapratu ka esmu aizmirsis vienu cimdu, temperatūra naktī kādi -12, neko, uzvilku rezerves zeķes kā dūrainīšus un devos uz plānoto satikšanās vietu. Ejot nogānijos par biezo sērsnu, kas īpaši skaļi šonakt lūza, tomēr nopriecājos saprotot, ka pašā mežā sniega ir pamaz un tas ir klusi ejams. Ar aparātu rokās devos uz priekšu. Mežu puslīdz zināju, tādēļ arī pilnīgā tumsā spēju atpazīt iepriekš redzētās vietas, pamanīju izgāzta celma kontūru, it kā līdz šim nebija manīts, paskatījos, nobrīnījos, neko, devos uz priekšu, pārsteigums bija tad, kad metru 10 attālumā celms pret mani pagrieza galvu…

Sastingu… kad celms atgriezās iepriekšējā pozā, lēnām atkāpos līdz tuvākajam kokam un apgūlos ~14 m, tā kādas stundas trīs ar pusi gulēju vērodams. Sapratu, ka guļu blakus tam pašam alnim, ko jau tik ilgi meklēju. Lēnām sāka kāpt gaisma, eksponometrs saka 15sek tad 10sek. Gaismai austot, arī noskaidrojās gulošā dzīvnieka apveids.

Gaidot saullēktuLīdz šim viņš man vairs nebija pievērsis ne mazāko uzmanību, sāku domāt, ko man vajag no somas? Izņēmu no tās pāris Provijas, ieliku kabatā. Jau bez somas sāku lavīties tuvāk, kāda jēga lavīties tuvāk, ja man ir tumšs 2x TC virsū? Diez vai man to vajadzēs… Noņēmu to nost, atstāju mellenēs un lavījos tālāk… atstājot aiz sevis inventāra sliedi (arī cimdu, zeķi un objektīva vāciņu), pietuvojos līdz 6 m. Bez konvertiera ekpozīcija, protams, kļuva jēdzīgāka un nu tā sāka kāpt straujāk 4sek, 2 sek, 1/8. Pie 1/25 veicu pirmo kadru, biju priecīgi pārsteigts, ka ne slēdzis, ne filmas motors neaizbiedēja blakus gulētāju… Gaismai austot, tika izbildētas un pārlādētas 2 filmas. Kad viņš cēlās augšā, sabijos, bet viņš tikai pastaipijās un sāka šķīt apsalušās mētras. Tā nu gulēju vēl pāris stundas, bildēdams ēšanas procesu un klausoties skaņu kā mētras tiek saberztas starp viņa zobiem… Pēc brokastīm viņš man blakus atstāja pamatīgu kūpošu čupu un cienīgi lēnām aizgāja savu ceļu dziļāk iekšā mežā…

Sabojātās bildes

Laboratorijas kļūda (tiem punktiem tur nevajadzēja būt!!!)Nonākot Rīgā, protams, vēlējos pēc iespējas ātrāk attīstīt savus slaidus un tūdaļ ar nesu uz vienu no retajiem kantoriem, kurš taisa E-6. Starp lekcijām atskrēju pēc filmām, bet man lika pagaidīt, vēl neesot gatavas, laiks ritēja, un vajadzēja skriet atpakaļ, dabūju filmu paku un skrēju uz lekciju anatomikumā. Apskatot filmas rūpīgāk, pamanīju nepatīkamu pārsteigumu, filmas nebija noskalotas un uz tām atradās lielāki un mazāki emulsiju noēduši punkti vidēji ap kvadrātmilimetru lieli. Tā nu no visa pasākuma ir palikuši tikai daži nesabojāti kadri, kurus bija jēga arī ieskenēt. Uzreiz nebija iespēja iet uz laboratoriju atpakaļ, pēc laika to vairs jēga darīt nebija.

Tāds nu stāsts aiz vienas bildes, kas ildzis vairāk nekā pusgadu. Daudz vai maz, grūti spriest, bet kā Alnītis mostās un sildās ziemas rīta saulē, es tomēr esmu redzējis.

Alnis saullēktā

Bookmark the permalink.