Cūkas!

Ir tāds mistiskais zvērs meža cūka… Daudz par viņām dzirdams. Nu tiešām daudz viņas esot! Bet kaut kā tomēr tik daudz viņas nav sanācis manīt. Un bildēs arī nu nemaz negrib rādīties…

Zvērs liels, masīvu ķermeni, īsām spēcīgām kājām. Pārnadzis. Ēd visu. Gatavo ligzdas. Dzīvo baros, bet lielie kuiļi – vientuļnieki. Ko tur daudz vēl piebilst. Nu jā, medniekiem tīkamais zvērs, ko daudz kur ņemas piebarot, bet laukos saimniekiem atkal nu nemaz nepatīk, jo apēd to, kas tā kā nemaz nav domāts piebarošanai…

Šogad pirmās cūkas redzēju ātri, laikam piektajā janvārī. Redzēju pa autobusa logu, ceļmalā, kaut kur pirms vai pēc Lādezera. Bet jau vakars pavēls un vēl līdz mājai jātiek, kas tomēr aiz Limbažiem… Ārā nekāpu, kaut arī baigi gribējās, ā, jā, aparāts tač’ arī nebija līdzi.

Melnais aizlido...Nākošās redzēju no mājas, dienā. Stibīja pāri laukam. Tad redzēju “rakstāmgaldu” pļavas vidū. Visas vienmēr tālu vai arī drīz pazūd. Pirms kādām dienām Rīga jau cieši sēdēja un tapa ātrā doma, ka no rīta jālaiž uz Dundurpļavām Ķemeros. Turpceļā zaķis, vēl pēc brīža pāri ceļam pārnesās briedīš’ jaunskungs. Ko’t vairs tālāk braukt, mežmalā piestāšana un tālāk kustība ar K2… Tālumā pie Kurgāna melnas muguras… Spriņģo! (Varbūt mežcūkas?) Nez, kas zirgiem uznācis, bet laikam jau seškājainie kodēji. Arī stirna viena parādās, netālu. Nāk tuvāk un brīžiem tā kā lec, ta purina galvu. Kā jaušams arī tai Insecta nedod mieru! Aizejam vēl līdz tornim, bet no zvēriem tik kāds grauzējs pār ceļu pārskrien. IT interese par lakstiem. Runājam ar URT šo un to, satiekam vēl vienu stirnu, tā pārskrien ceļam un mežā iekšā. Pēc padsmit min satiekam vēl vienu. Tiekam līdz auto, mjā, bet atslēgas palika pie IT. Uz vietas stāvēt nav patīkami, padaudz visādi ēdāji uzreiz savācas apkārt… Mazliet vēl jāpastaigā. Un tad no ceļmalas izceļas melnais stārķis. Jēj, vienkārši nepamanīju, gan jau, ka stāvēja un nekustējās, bet tomēr, bāc, ka nepamanīju ātrāk! Nu neko, jābrauc prom, jeb “ka nav kazai piena…”

Mazi sivēni iet nost no ceļaMazi sivēni nāk uz ceļaLīdz Liepājas šosejai jāaiztiek, tur mazliet kādiem mežiem sanāktu cauri braukt. Līkums viens, tad līkums cits, skatos kartē – te varbūt pa labi varētu, laikam būs īstais. Mazs meža ceļš, braucam palēnām, vienā brīdī patālu priekšā piefiksēju kustību! Lapsēni? Pārāk kompakti izskatās. Katrā ziņā kaut kādi bērni tie būtu. Un arī miegainā atmosfēra mašīnā pazūd. URT konstatē – cūku bērni. Ripinoties tuvāk tā tiešām ir. Līdz jamiem kādi metri piecdesmit. Bet baigi mazie vēl, noteikti arī vecajai tepat kur jābūt! Ik pa brīdim pazūd ceļmalas zālēs. Pie desmit metriem stājamies, motors izslēgts un pāris kadri, un bumbiņas ieripo atpakaļ zālēs. No turienes ik pa brīdim atskan klusi īsi rukšķi, tāda grupas parunāšanās diezgan klusos toņos.

 

Dažas minūtes klusuma un atkal rukšķināšanās… Tad viens iznāk uz ceļa, vēlviens, trešais ar garu gārsas lapu mutē. Tāda mazliet neizpratne ir, bet neko. Iznāk uz ceļa visi seši, un tad ļoti saliedētie iebrauc apakaļ ceļmalā. Vēl tik pārrunājām, ka tagad kāpt ārā galīgi nebūtu prātīgi…

Pāris dienas vēlāk no rīta aizgāju uz sēdvietu, kur jau kādas reizes esu mēģinājis sagaidīt āpsi. Protams arī šajā reizē apsis nerādījās, bet odi gan, turklāt arī zāle saaugusi tik cieši, ka neko gandrīz nevar manīt. Pirms pieciem metu mieru asinsūcēju barošanai un gan jau ka neliela pastaiga par skādi nenāktu. Odi arī mazāk un tas vien jau priecē. Padsmit minūtes vēlāk pamanīju melnus pleķus lauka malā. Šķiet kāds kilometrs… bet varētu jau mēģināt! Vējš labvēlīgs, pat diezgan normālas brāzmas (salīdzinot ar aizvēju vietā, kur sēdēju). Virzoties uz melno zvēru pusi, ik pa brīdim uzmetu skatu, kas tur notiek. Šķiet, iegūlās, un tas tā kā būtu patīkami! Puskilometra attālumā tieku pat salīdzinoši ātri, tad pāri grāvim un iešana kļūst krietni lēnāka. Lauks ar auzām, iešana diezgan skaļa, pārāk izbradāt arī negribās… Kaut kā tieku līdz krūmu malai un tad pieliecies lēnītēm eju. Vairāk gan pauzēju, jo iet sanāk tikai tad, kad vējo. Pēc minūtēm divdesmit traktorceļš. Pārvietošanās ātrums gan nemainās, bet vismaz krietni klusāka gan! Vēl pēc minūtēm esmu pie noskatītās vietas. Jā, redzu, ka zālē iestaigātas takas, redzu arī vietas, kur gulējušas, bet pašus lopus neredzu. Uzmanīgi pieceļos. Joprojām nekādas reakcijas. Nez… Te divi nelieli pauguri, apkārt un pa vidu tiem jamās ar ņēmās. Kaut kāda kustība aiz muguras – kā tad. Viens drasē pa lauku, atkal pārsimts metri pa vidu, bet nav tā, ka kustība ko vēstītu par bēgšanu. Drīzāk tiešām drasē! Traktorceļš ar uz to pusi iet. Paskatīšos…

Jā, bariņš ir pārvietojies kādus dažsimts metrus, ieplaka un paugurs pa vidu, nez, ieplakā varētu iet normāli, tālāk atkal kāda lavīšanās jāizveic. Paugura malā atkal vizuālais kontakts. Metri maz, bet pietiekoši daudz fotorīkam, zāle arī augsta un no cūkām tikai muguras manāmas…

"Koferīši" nāk tuvākGaidu vēja brāzmas un lēnām kāpju tuvāk. Tuvākie divi rukši mazliet nošķīrušies no pārējiem īpatņiem, tā kā brīžiem lecās un mēģina ko viens otram atņemt no ēdmaņas, bet tā lielākoties aizņemti ar šņakstināšanos un meklējumiem… Pāris kadri, joprojām aizņemtas ar šmakstināšanos un slēdža skaņa, šķiet, pārāk jamās netraucē. Uznāk vēja brāzma un tieku līdz desmit metriem, atkal pāris kadri. Tad metru tuvāk. Un vēl vienu. Cūka atkāpjas uz mierīgāku vietuSmuki jamām tie sari uz muguras, izskatās kā panki mazliet… Viens no vepriem tumšāks, bet otrs tā kā mazliet lielāks. Vēl pāris kadri. Nekāda reakcija, jamās tiešām aizņemtas ar barošanos, gan jau, ka kaut ko garšīgu lasa, rakšanas arī neizveic. Viena izpilda riņķveidīgu kustību, sajūta, ka tūlīt pamanīs. Attiecīgi arī uzmanību un aparātu koncentrēju uz jamo, sekundes rit, bāc, bet pamana otra. Smuki izslēja galvu, griežu aparātu, bet viņa jau ir apmetusies un lido, cenšos kadrēt iepriekšējo, bet arī jau lido. Hm, tikai kādas muguras vien iznāk, bet ir iegūts viedoklis par zvēru ātrumu. Nopietns viedoklis!

Dienu vēlāk pie cūkām nolemju nelīst, tomēr negribās viņas pārāk traucēt, varbūt ilgāk padzīvosies apkārtnē. Bet no rīta, protams, pirms trijiem izeju no mājas. Sak’ pāris stundiņas pasēdēšu, varbūt tomēr tas āpsis parādīsies! Klausos tālu meža pūces balsi, pēc brīža noklust, meža strazdi sāk dziedāt aizvien skaļāk, putni vispār mostas… Cīruļiem rīta dziesma tāda, ka, šķiet, putns ielicis visas šūniņas dziesmā, nu, līdz pēdējam! Un visi viņi šorīt tādi. Bet āpsis tomēr nerādās. Ai, aiziešu vienkārši pastaigāt, paskatīšu, kas labs uz laukiem darās, varbūt iztālēm rukšus pavērošu. Eju lēni, cenšos klusi (ne katrs solis uz grantētā ceļa gan tāds sanāk), skatos. "Cūkas šķērso ceļu"Priekšā stirna, pa visam tuvu ceļmalai, lasa auzu galus. Ceļmalā forša zāļu/nezāļu josla, metos četrāpus, uzvelku masku, un mēģinu klusām līst tuvāk, grantene, protams, šobrīd ir “mīļākais” ceļa segums, nez cik tāli līdz stirniņai vēl bija? Uzvelkot masku, dzirdamība samazinās vismaz uz pusi, par skaņas avota virziena noteikšanu vispār nerunājot… Tādēļ brīdī, kad sajūtu dipoņu (vairāk vibrācijas nekā skaņu), man nav ne jausmas, no kurienes īsti tā nāk. Joprojām četrāpus, noskatu, kā kādus metrus uz priekšu pāri ceļam pārnesās meža cūku pāris. Adrenalīns, bet dipoņa ir vairāk kā no diviem lopiem, tādēļ strauji pieaug sajūta, ka būs sūdi! Atskatoties, aiz muguras pamanu vēl divas, kas pārnesās pāri. Un tad viena izlido cauri nezāļu joslai, sabremzējās, pamainot trajektoriju un metrus tālāk pārlido pāri ceļam. Tajā brīdī arī esmu piecēlies. Visas ir pāri. Piesēžu un kādu brīdi neko nedaru, vienkārši drausmīgi trīc rokas un ir jautrs sirds ritms. Priecājos par URT vakardienas novēlējumu (pārlieku neriskēt lienot pie rukšiem) un priecājos par cūķu reakcijas spējām. Diez’ kāds viņai bij’ iemesls mainīt trajektoriju?..

Jūnijā pēdējo cūku sastapu Jāņu rītā. Pēc ugunskura un vēl pirms ausmas gājiens pie bebru mitināšanās vietas. Nosēžos pie neliela ūdens laukuma, URT aizdodas tālāk uz mājiņu. Kādu stundu sēžu, baroju odus, kādu stundu vēroju, kā ūdenī virmo ūdens kukaiņi, klausos, kā apkārt ņemas kādi grauzēji vai ciršļi. Miegojos, protams, un brīdī, kad sāku jau klanīties, lienu ārā mazliet pastaigāt pa apkārtējiem celiņiem. Pie grantenes izbiedēju stirnu, jamā gan pati gana tramīga šķita. Zaļums saullēktā, šķietās, piepildīts ar dzeltenajiem toņiem, saulei vien daži grādi šorīt – no koku galotnēm līdz mākoņu segai… Iztramdu vēl vienu stirnu. Pie upītes šorīt zivjudzenīšu nav. Paiešos vēl mazliet, miegs gan dikti sāk mākties virsū. Un tad izdzirdu! Vēl patālu, bet redz kur arī pār ceļam iet cūku pēdas! Un tur mežmalā arī skan klusi rukšķi! Uzvelku masku, un lēnītiņām gar ceļa malu ejos uz skaņas pusi. Uzmanīgi pētu lauku, bet nekādas muguras nekur nemana. Pēc minūtēm desmit esmu ticis gandrīz līdz mežmalai, šķita, ka te pat kur jābūt. Nu jau skaņu dzird arī caur maskai, bet viņa izklausās mazliet aizdomīga… Un tad ar pamanu rukšķētāju. Ļoti īpatna krākšanas forma. Ļoti perfekti izklausās pēc meža cūkas barošanās rukšķiem, kā reiz pirms dažām dienām klausījos, skan tieši tāpat! Ir gan vēlme kā nebūt paust viedokli par atlūzušo jāņotāju, bet nu lai. Gan jau svētkos ieņēmis tā pavairāk, tad jau var arī parukšķēt!

Bookmark the permalink.