Klausīties ainavā

Pavasaris atnācis… Nu, ja jau reiz šitā, tad tā laikam tiešām ir. Bet, ja reiz pavasaris, tad putni… Kāpēc? Vai nav vienalga! Tapēc, ka kruti! Un vieni no pirmajiem dziedošajiem ir pūces.

Mazākā vietējās zemes pūcīte šogad jau redzēta, ai, vienā kāpšanas pasākumā, kas izvērtās par šļūkšanas un ripošanas pasākumu, atlidoja tāds sīkaļa apdziņš un no droša attāluma upes pretējā krastā vēroja, kā indivīdi izpaužas. Ja jau mazā ir, tad vajag lielu! Lai būtu ūpis*, sak’, kā reālākā, jo iespējama viena pāra (kas vienai būtu varbūt vērtējums) vai nenormāli reta maldu viesa (kas citai lielai pūcei) vietā statuss dažpadsmit līdz pārdesmit ligzdojoši pāri izklausās bišķīt pozitīvāk.

Vietā esam vēl ar gaismu, tikai mazliet pēc saules rieta. Cerības par vēja rimšanos gan nav apstiprinājušās, bet nu… Tad jau manīs! Mazs gabals jāpaietas. Klausītāji kopā esam četri ļauži. Nez kapēc no rīta bij’ doma atcelt braukšanu, ja jau tas vējš reiz netaisās rimties, bet kaut kā dienas gaitā atcelšana aizvien mazāk prātā, tā nu tiku braukt pa taisno no darbiem, i ne mājā ieskriet saģērbties siltāk, nekā. Nu, nekas, brienu pa sniegu kediņās un cenšos nekāpt peļķēs. Meža mala, pagrieziens, tad vēl viena tā paša meža mala, vēl mazliet paejamies sāņus. Hm, varbūt pat mazliet aizvējš. Kā nu viš’ te citus gadus ņēmās, ne vella neatminos, turklāt pērn klausīts netika nemaz. Kaut kā sakabinu kopā rakstāmo ietaisi, kaut kā vadus. Varbūt pat aizvējš… Kā tad! Atliek vien cerēt un gaidīt vai putnam labpatiksies izrādīties.

Vējš ceļas, brāzmas arī, to pašu var attiecināt uz lidmašīnām. Putnu kā tādu nav. Nu varbūt ir, kaut kur, tālu. Bet, pat ja ir, vējš neļauj viņus sadzirdēt un tā vietā švīkstinās koku galotnēs, čīkstina pašus kokus un gaudo kādās ēkās. Un lidmašīnas… Vienvārd sakot, man sajūta saka, ka nebūs. Nez, kāda pusstunda būt pagājusi, kad paužu šo domu IT, jamā neko, gan jau, vēl bišķīt jāpagaida… Lab, pagaidīs ar.

Sacītu, ka piecas minūtes nepagāja, kad no mežmalas puses atskanēja tāds knapi dzirdams troksnis, kas bij gaidītais… Tad vēl viens. Klusums. Un pārlidojošs putns. Mīlzīgs spārnu platums un vispār makten liels lops… Tuvu, šitik tuvu nebija manīts vēl. Bet no meža piebalso otrs putns. Un, ja šis ar dobjajiem saucieniem bij paps, tad tagad dzirdama māte. Gaužām nešķīsti ķērcieni.  Viņu tā arī neieraudzīju, bet ielaidās kaut kur augstu. Un sāka bļaustīties. Tā jau varbūt vienveidīgs jamiem putniem tas priekšnesums, bet toties gana iespaidīgs. Un skaļš. Un fascinē, ka jamie ignorē samērā draņķīgu laiku, kas skaņai tiešām nav draudzīgs. Izbļaustījušies kādas minūtes trīsdesmit (? varbūt mazāk, bet nejēgā sala un sajūta, ka laiks velkas ļoti lēnām), putniņi kaut kur augšā, kādā samērā tumšā vietā (zin kā, jau nakts… tumšs!) sapārojās (tas nebij redzams, tur tādi savādāki saucieni) un paņēma vagu uz mežiem.

Ainava ar vēju un ūpjiem

Kad priekšnesums beidzies, tad jātinās promāk. Atpakaļ uz pilsētu.

*Par dimensijām mazliet skats iekš literatūras:

Ūpis Bubo bubo
580-710mm, 1500-1800g (T), 1750-4200g (M)

Baltā pūce Nyctea scandiaca
525-660mm, 710-2500g (T), 780-2950g (M)

Ziemeļu pūce Strix nebulosa
575-670mm, 800-1700 g

Urālpūce Strix uralensis
510-610mm, 500-1300g

Pēc Friedhelm Weick, 2006.,Owls (Strigiformes), Annotated and Illustrated Checklist

Bookmark the permalink.