Pasēdēšana blakus āpšu mājām

Protams, ka āpsis nav tas retākais zvērs, un arī alu sistēmas ik pa laikam atrodas (lielākoties nejauši), tomēr… Tomēr, cik atceros pērnā gada mēģinājumus noķert kādu sakarīgu āpša kadru, nekas diži vairāk par skatu ar prom ļepatojošu pakaļu nav manīts. Nu, tāds kārtējais parastais zvērs, kas nav redzams. Kā jau visi viņi!

Aizņemts zvērsŠogad pirmo āpsi pamanīju teju vai dienā (nu labi, krietnā pēcpusdienā) ‒ un pamanīju, pirms jams pamanīja mani. Mežs todien stipri vējains, sniegs varbūt tikai sāka taisīties uz kušanu. Visur slapja sērsna, iet pa tādu, protams, tīrais prieks ‒ soļi skaļi, zari švīkst gar apģērbu… Todien domāju, ka vispār nevienu zvēru neredzēšu (un tā tam normāli arī vajadzēja būt!), bet laikam jau stiprais vējš nāca par labu… Zvērs izskatījās diezgan aizņemts, vispirms dažas minūtes ņēmās pie vienas egles saknēm, tad apskatīja vienas alas ieeju, tad otras, tad uz brīdi pazuda blīvās mazās eglītēs un tad parādījās teju vai man pie kājām. Ieraudzīja, apstulba, piešķīlās, kas notiek. un tad vairs redzēju tikai milzonīgu ļepatojošu zebieksti (kaut kas no zebiekstes viņos noteikti ir, tīri vai tāpēc, ka viena dzimta). Nekāds brīnums, ka sabaidīju zvēru ‒ ko gan citu var gaidīt, pēkšņi ieraugot savā meža kaktā cilvēku… Aizstaigāju apskatīt, ko viš’ tur tādu darīja. Pie koka vairāki nelieli caurumi sniegā, pēc skata kā ar degunu bakstīti, bet pie paša stumbra paliela apaļa paskata bedrīte, mazliet pat zemsedzē iekašāta, protams, svaigi pildīta. Nu lab, gaismas maz, vēl gribas aiziet līdz bebru mītnei pas’tīties ‒ nesēdēšu, negaidīšu…

Braucot uz laukiem, īsti nebija ne saprašana, ne idejas, kur iet, ko darīt, kur ko skatīt, vai varbūt vienkārši pagulēt. Un parkā, protams, pilns ar odiem, negribas pat iedomāties, kas mežā notiekas! Pievakarei tuvojoties. krājas nemiers… Kaut kur jāiet! Ai, ieš’ ka pie āpšu kalniņa, bebri droši vien vēl nav atgājuši no šaudīšanās un būs gana tramīgi, bet kur šobrīd stirnas dzīvojas..? Nav ne jausmas.

Aizeju gan sāņu un visādos slapjumos, skatu puķes tādas un grīšļus šitādus. Visādi tur zied, kā nu ies tā garām…? Jaušams, mežā odu būs daudz, krietni vairāk nekā parkā. Mjā, forši, šī doma vien jau priecē. Laiks aizskrien, pārstāju līkņāt gar puķēm un dodos uz mežu. Pāri grāvim nogāzta priede, to normāli nogānījuši zvēri, šķiet, pamatā cauna, bet varbūt arī ūdele. Grāvis jauks jau pats par sevi, diezgan dziļš, aizzēlis ar aļģēm, iekšā samesti sen zāģēti krūmi. Negribētos tādā iejaukties. Nokāpju no priedes, piesēžu, novelku zandales, atsienu paklājiņu, šķēres nokabinu no šņores un pārvietoju uz bikšu kabatu. Tad galvā maska, kakls rūpīgi nosaitēts ar lakatu, vēl virsū varētu uzlikt kapuci, bet tad iestāsies sajūta “galva kā spainis”. Pagaidām vēl ne. Varbūt kaut ko vēl dzirdēšu. Un tad uz pirktsgaliem… Vispār īsti tā nav‒ vienkārši šis apzīmējums labi iegājies apziņā kā asociācija par vieglu un klusu soļu likšanu. Tas būtu, lavīšanās ar veiklības elementu, izvairoties no sausajiem egļu zariem. Nav tālu, varbūt knapi simts metri, bet šādā solī tik ātri nemaz neiet. Turklāt vēlams skatīt, vai kāds zvērs tur nav jau priekšā, mazums, kāda stirna pa dienu blandās, vai…

Celms redzams, tālāk arī zemes vēdeklis pie vienas no izejām. Pusguļus, pussēdus iekārtojos pie celma, sākumā paklājiņš aiz muguras, tad, pavērojot odu ordas, kas momentā pārklāj zeķes kā skaists kažociņš, izmantoju paklājiņu citai funkcijai un apritinu apkārt kājām… Līdzēja. Vismaz kājām… Arī kapuci galvā tomēr uzlieku. Nav tā ērtākā sēdēšanas poza, bet nu, pāri aparātam var redzēt. Šoreiz, lai nav lieki jācilā, uzskrūvēts uz tizlām plastmasas kājiņām, kas tīri labi noder, sēnes bildējot, bet pietiekami stabili stāv arī uz krūškurvja. Pusseptiņi, ja mākoņi paliks vēl mazliet biezāki, tad varu arī iet prom, tāpat gaismas nebūs. Ik pa pāris minūtēm, sparīgi jāmiedz acis, jo biežāk, jo labāk – tā lielāka iespēja, ka kādi no pieciem, sešiem odiem tomēr aizlidos! Tepat sāņus eglēs mazais mušķērājs atkārtojas, mazliet tālāk žubīte, žubīte un žubīte, kaut kur vēl svirlītis. Un tas arī viss. Diezgan kluss. Nav jau brīnums, ja vējš nāk un varbūt drīz lietus arī līdzi. Vienīgie, kas tiešām, šķiet, par laiku sajūsmā – odi. Biežai mirkšķināšanai ir viena blakne, tīri labi reibst (vismaz man), kas nepavisam nav mērķis, un pēc tam brīžiem miglojas skats, bet, ja ods ielido acī, tad arī asaro. Kaut kas noņirbēja starp eglītēm? Varbūt mežastrazds? Īsti pārliecināts neesmu. Skatos tajā virzienā, negaidu un nepieprasu. Skatos, kas notiek, vēju eglīšu zaros, žubes, egļu stumbrus… Un tad parādās, hmm, pēc muguras āpsis, tiešām. Iznāk arī mazliet vairāk arā no mazkociņiem, mazliet skaidrāk apskatāms, bet nu, mazliet tikai. Galvu tā arī nepacēlis, kaut kur aizdodas. Mjā, viena bilde ar zvēru, kurā ir saprotams, ka ir zvērs, bet tikpat labi tā reprezentēs staigājošu pērno lapu čupu… Bišk’ jau gribējās labāk apskatīt, ai, bet vismaz prieciņš, ka pēc ilgiem laikiem kāda dzīvība apskatīta! Īsu brīdi svārstos starp domu piekāpties odiem un doties prom vai tomēr turpināt viņus barot. Līdz saulrietam laika vēl diezgan, skatiens arī netumst, tātad asiņu zudums nav nozīmīgs, palieku vien zvilnēt pie celma.

Kalniņš vai principā jau paugurs skraji apaudzis ar nu jau lielām eglēm, pirms dažiem gadiem pazudis blakus esošais meža nogabals‒ tagad tajā jaunaudzē, domājams, jamie zvēri ar’ dodas baroties. Lai gan… Izcirtumu jau viņiem te pietiek, attiecīgi arī ogas, tārpi, kukaiņi, putnu bērni, peļi. Gan jau, ka var labi noēsties. Konkurencei pāris lapsas un pāris joškas*… Bet tāpat jau vienmēr ir kāds konkurents. Mazliet škrobe, ka nedabūju āpsim seju apskatīt vai nobildēt‒ pēc svītru zīmējuma šamiem indivīdus var tīri labi atšķirt. Un tagad, kad viens ir manīts, gan jau pie iespējas vēl piestaigāšu pazvilnēt.

Tikko iznira no alasO! Pie tuvākā cauruma kaut kas noraustījās. Alas izeja tur ir zem maktenas egles saknes, bet priekšā kārtīgs smilšu vēdeklis sakasīts, t. i., zvērs var būt pat izlīdis ārā, bet nav sacīts, ka būs man redzams. Nu jau skatos uz aizdomīgo vietu caur aparātu. Dažas sekundes un ‒ jā, paceļās āpša galva, nožāvājas, pagroza ausis, izskatās mierīgs un ‒ kadrs. Tad vēl daži. Bildēju ar pārdesmit sekunžu intervāliem, pa vienam kadram. Kā reiz arī vējš plok‒ tieši tad, kad vēlams kāds slēpjošs troksnis. Nu neko. Zvērs izskatās diezgan elegants, skaidrs, ka alu dzīvnieks!

Staigājošā lapu čupaPurns un deguns ar sarkanīgām smiltīm… Parēgojies mazliet, uzņem gaitu no manis pa kreisi. Hmm, tad laikam tur viņu iemīta tā taciņa būtu. Aiziet aiz pāris eglēm, pēc sāniem un astes, kas mazliet redzami, šķiet, ka izveic kādu iezīmēšanu. Un tad parādās! Jancīgs zvērs, brīžam ar zemo klīrensu** izskatās pēc staigājošas lapu čupas, bet te izslējies teju vai pēc vēju suņa.

Tomēr āpsisVismaz mazliet pārvietojas tālāk no tās puses, kur galīgi negribas, lai zvērs dotos ‒ sak’ ieies vējā, bez variantiem mani sajutīs un attiecīgi projām būs. Oža šiem ir drūmi advancēta! Kā nekā, visa barība praktiski tikai ar deguna palīdzību tiek atrasta. Izstaigā pāris lokus, neizskatās, ka zvērs ko baigi saplānojis, un pārvietošanās pagaidām izskatās drīzāk pēc izstaigāšanās. Tad pārskrējiens un kuplākā mellenājā pazūd. Šo alu nebiju manījis. Un atkal parādās, tad vēl viens loks tiek izskraidīts. Un nozūd alā, no kuras izlīda. Pēc lasītā viņām vajadzētu būt lejāk savienotām (vismaz dažām), bet ej nu sazin’, vai nu pirmo reizi literatūra atšķiras no ārā redzamā… Pēc minūtes parādās atkal, nu jau daudz apzinīgākā gaitā dodas atkal pa labi, tad kaut kas noņerkst no alas, zvērs apmetas un metas atpakaļ uz alas pusi. Paguvu tik ievērot palielu pūku bumbu, kurai laikam vēl nav atļauts līst ārā..? Tā kā jau kādu brīdi biju domājies par versijām, ko darīt, ja zvērs raitā riksī sāk ļepatot manā virzienā un attiecīgi arī ‒ kā atkāpties no apskraidītās vietas (un kā to izdarīt tā, lai mana klātbūtne neradītu stresu tuvredzīgam zvēram…), ja nu sanāk tāda iespēja, tad nu izmantoju brīdi, kad iekš alas tiek skaidrotas kaut kādas attiecības (?) un apkārt neviens nav manāms, lai klusām notītos.

Outro bildePa vējam noeju kādus metrus četrdesmit un atkal piesēžu. Binoklī pēc minūtēm piecām pamanu strīpainu ģīmi izlienam no alas. Labi, jādodas prom. Nākošai reizei jādomā versija, kā iekarināties nelielā augstumā virs zemes…

* Joška – Nyctereutes procyonoides, jenotsuns, žargons,
** Klīrenss – Atstatums starp spēkratu tiltu vai transmisijas zemāko punktu un balstvirsmu.
Bookmark the permalink.