Pasēdēšana blakus āpšu mājām

Protams, ka āpsis nav tas retākais zvērs, un arī alu sistēmas ik pa laikam atrodas (lielākoties nejauši), tomēr… Tomēr, cik atceros pērnā gada mēģinājumus noķert kādu sakarīgu āpša kadru, nekas diži vairāk par skatu ar prom ļepatojošu pakaļu nav manīts. Nu, tāds kārtējais parastais zvērs, kas nav redzams. Kā jau visi viņi!

Aizņemts zvērsŠogad pirmo āpsi pamanīju teju vai dienā (nu labi, krietnā pēcpusdienā) ‒ un pamanīju, pirms jams pamanīja mani. Mežs todien stipri vējains, sniegs varbūt tikai sāka taisīties uz kušanu. Visur slapja sērsna, iet pa tādu, protams, tīrais prieks ‒ soļi skaļi, zari švīkst gar apģērbu… Todien domāju, ka vispār nevienu zvēru neredzēšu (un tā tam normāli arī vajadzēja būt!), bet laikam jau stiprais vējš nāca par labu… Zvērs izskatījās diezgan aizņemts, vispirms dažas minūtes ņēmās pie vienas egles saknēm, tad apskatīja vienas alas ieeju, tad otras, tad uz brīdi pazuda blīvās mazās eglītēs un tad parādījās teju vai man pie kājām. Ieraudzīja, apstulba, piešķīlās, kas notiek. un tad vairs redzēju tikai milzonīgu ļepatojošu zebieksti (kaut kas no zebiekstes viņos noteikti ir, tīri vai tāpēc, ka viena dzimta). Nekāds brīnums, ka sabaidīju zvēru ‒ ko gan citu var gaidīt, pēkšņi ieraugot savā meža kaktā cilvēku… Aizstaigāju apskatīt, ko viš’ tur tādu darīja. Pie koka vairāki nelieli caurumi sniegā, pēc skata kā ar degunu bakstīti, bet pie paša stumbra paliela apaļa paskata bedrīte, mazliet pat zemsedzē iekašāta, protams, svaigi pildīta. Nu lab, gaismas maz, vēl gribas aiziet līdz bebru mītnei pas’tīties ‒ nesēdēšu, negaidīšu…

Braucot uz laukiem, īsti nebija ne saprašana, ne idejas, kur iet, ko darīt, kur ko skatīt, vai varbūt vienkārši pagulēt. Un parkā, protams, pilns ar odiem, negribas pat iedomāties, kas mežā notiekas! Pievakarei tuvojoties. krājas nemiers… Kaut kur jāiet! Ai, ieš’ ka pie āpšu kalniņa, bebri droši vien vēl nav atgājuši no šaudīšanās un būs gana tramīgi, bet kur šobrīd stirnas dzīvojas..? Nav ne jausmas.

Aizeju gan sāņu un visādos slapjumos, skatu puķes tādas un grīšļus šitādus. Visādi tur zied, kā nu ies tā garām…? Jaušams, mežā odu būs daudz, krietni vairāk nekā parkā. Mjā, forši, šī doma vien jau priecē. Laiks aizskrien, pārstāju līkņāt gar puķēm un dodos uz mežu. Pāri grāvim nogāzta priede, to normāli nogānījuši zvēri, šķiet, pamatā cauna, bet varbūt arī ūdele. Grāvis jauks jau pats par sevi, diezgan dziļš, aizzēlis ar aļģēm, iekšā samesti sen zāģēti krūmi. Negribētos tādā iejaukties. Nokāpju no priedes, piesēžu, novelku zandales, atsienu paklājiņu, šķēres nokabinu no šņores un pārvietoju uz bikšu kabatu. Tad galvā maska, kakls rūpīgi nosaitēts ar lakatu, vēl virsū varētu uzlikt kapuci, bet tad iestāsies sajūta “galva kā spainis”. Pagaidām vēl ne. Varbūt kaut ko vēl dzirdēšu. Un tad uz pirktsgaliem… Vispār īsti tā nav‒ vienkārši šis apzīmējums labi iegājies apziņā kā asociācija par vieglu un klusu soļu likšanu. Tas būtu, lavīšanās ar veiklības elementu, izvairoties no sausajiem egļu zariem. Nav tālu, varbūt knapi simts metri, bet šādā solī tik ātri nemaz neiet. Turklāt vēlams skatīt, vai kāds zvērs tur nav jau priekšā, mazums, kāda stirna pa dienu blandās, vai…

Celms redzams, tālāk arī zemes vēdeklis pie vienas no izejām. Pusguļus, pussēdus iekārtojos pie celma, sākumā paklājiņš aiz muguras, tad, pavērojot odu ordas, kas momentā pārklāj zeķes kā skaists kažociņš, izmantoju paklājiņu citai funkcijai un apritinu apkārt kājām… Līdzēja. Vismaz kājām… Arī kapuci galvā tomēr uzlieku. Nav tā ērtākā sēdēšanas poza, bet nu, pāri aparātam var redzēt. Šoreiz, lai nav lieki jācilā, uzskrūvēts uz tizlām plastmasas kājiņām, kas tīri labi noder, sēnes bildējot, bet pietiekami stabili stāv arī uz krūškurvja. Pusseptiņi, ja mākoņi paliks vēl mazliet biezāki, tad varu arī iet prom, tāpat gaismas nebūs. Ik pa pāris minūtēm, sparīgi jāmiedz acis, jo biežāk, jo labāk – tā lielāka iespēja, ka kādi no pieciem, sešiem odiem tomēr aizlidos! Tepat sāņus eglēs mazais mušķērājs atkārtojas, mazliet tālāk žubīte, žubīte un žubīte, kaut kur vēl svirlītis. Un tas arī viss. Diezgan kluss. Nav jau brīnums, ja vējš nāk un varbūt drīz lietus arī līdzi. Vienīgie, kas tiešām, šķiet, par laiku sajūsmā – odi. Biežai mirkšķināšanai ir viena blakne, tīri labi reibst (vismaz man), kas nepavisam nav mērķis, un pēc tam brīžiem miglojas skats, bet, ja ods ielido acī, tad arī asaro. Kaut kas noņirbēja starp eglītēm? Varbūt mežastrazds? Īsti pārliecināts neesmu. Skatos tajā virzienā, negaidu un nepieprasu. Skatos, kas notiek, vēju eglīšu zaros, žubes, egļu stumbrus… Un tad parādās, hmm, pēc muguras āpsis, tiešām. Iznāk arī mazliet vairāk arā no mazkociņiem, mazliet skaidrāk apskatāms, bet nu, mazliet tikai. Galvu tā arī nepacēlis, kaut kur aizdodas. Mjā, viena bilde ar zvēru, kurā ir saprotams, ka ir zvērs, bet tikpat labi tā reprezentēs staigājošu pērno lapu čupu… Bišk’ jau gribējās labāk apskatīt, ai, bet vismaz prieciņš, ka pēc ilgiem laikiem kāda dzīvība apskatīta! Īsu brīdi svārstos starp domu piekāpties odiem un doties prom vai tomēr turpināt viņus barot. Līdz saulrietam laika vēl diezgan, skatiens arī netumst, tātad asiņu zudums nav nozīmīgs, palieku vien zvilnēt pie celma.

Kalniņš vai principā jau paugurs skraji apaudzis ar nu jau lielām eglēm, pirms dažiem gadiem pazudis blakus esošais meža nogabals‒ tagad tajā jaunaudzē, domājams, jamie zvēri ar’ dodas baroties. Lai gan… Izcirtumu jau viņiem te pietiek, attiecīgi arī ogas, tārpi, kukaiņi, putnu bērni, peļi. Gan jau, ka var labi noēsties. Konkurencei pāris lapsas un pāris joškas*… Bet tāpat jau vienmēr ir kāds konkurents. Mazliet škrobe, ka nedabūju āpsim seju apskatīt vai nobildēt‒ pēc svītru zīmējuma šamiem indivīdus var tīri labi atšķirt. Un tagad, kad viens ir manīts, gan jau pie iespējas vēl piestaigāšu pazvilnēt.

Tikko iznira no alasO! Pie tuvākā cauruma kaut kas noraustījās. Alas izeja tur ir zem maktenas egles saknes, bet priekšā kārtīgs smilšu vēdeklis sakasīts, t. i., zvērs var būt pat izlīdis ārā, bet nav sacīts, ka būs man redzams. Nu jau skatos uz aizdomīgo vietu caur aparātu. Dažas sekundes un ‒ jā, paceļās āpša galva, nožāvājas, pagroza ausis, izskatās mierīgs un ‒ kadrs. Tad vēl daži. Bildēju ar pārdesmit sekunžu intervāliem, pa vienam kadram. Kā reiz arī vējš plok‒ tieši tad, kad vēlams kāds slēpjošs troksnis. Nu neko. Zvērs izskatās diezgan elegants, skaidrs, ka alu dzīvnieks!

Staigājošā lapu čupaPurns un deguns ar sarkanīgām smiltīm… Parēgojies mazliet, uzņem gaitu no manis pa kreisi. Hmm, tad laikam tur viņu iemīta tā taciņa būtu. Aiziet aiz pāris eglēm, pēc sāniem un astes, kas mazliet redzami, šķiet, ka izveic kādu iezīmēšanu. Un tad parādās! Jancīgs zvērs, brīžam ar zemo klīrensu** izskatās pēc staigājošas lapu čupas, bet te izslējies teju vai pēc vēju suņa.

Tomēr āpsisVismaz mazliet pārvietojas tālāk no tās puses, kur galīgi negribas, lai zvērs dotos ‒ sak’ ieies vējā, bez variantiem mani sajutīs un attiecīgi projām būs. Oža šiem ir drūmi advancēta! Kā nekā, visa barība praktiski tikai ar deguna palīdzību tiek atrasta. Izstaigā pāris lokus, neizskatās, ka zvērs ko baigi saplānojis, un pārvietošanās pagaidām izskatās drīzāk pēc izstaigāšanās. Tad pārskrējiens un kuplākā mellenājā pazūd. Šo alu nebiju manījis. Un atkal parādās, tad vēl viens loks tiek izskraidīts. Un nozūd alā, no kuras izlīda. Pēc lasītā viņām vajadzētu būt lejāk savienotām (vismaz dažām), bet ej nu sazin’, vai nu pirmo reizi literatūra atšķiras no ārā redzamā… Pēc minūtes parādās atkal, nu jau daudz apzinīgākā gaitā dodas atkal pa labi, tad kaut kas noņerkst no alas, zvērs apmetas un metas atpakaļ uz alas pusi. Paguvu tik ievērot palielu pūku bumbu, kurai laikam vēl nav atļauts līst ārā..? Tā kā jau kādu brīdi biju domājies par versijām, ko darīt, ja zvērs raitā riksī sāk ļepatot manā virzienā un attiecīgi arī ‒ kā atkāpties no apskraidītās vietas (un kā to izdarīt tā, lai mana klātbūtne neradītu stresu tuvredzīgam zvēram…), ja nu sanāk tāda iespēja, tad nu izmantoju brīdi, kad iekš alas tiek skaidrotas kaut kādas attiecības (?) un apkārt neviens nav manāms, lai klusām notītos.

Outro bildePa vējam noeju kādus metrus četrdesmit un atkal piesēžu. Binoklī pēc minūtēm piecām pamanu strīpainu ģīmi izlienam no alas. Labi, jādodas prom. Nākošai reizei jādomā versija, kā iekarināties nelielā augstumā virs zemes…

* Joška – Nyctereutes procyonoides, jenotsuns, žargons,
** Klīrenss – Atstatums starp spēkratu tiltu vai transmisijas zemāko punktu un balstvirsmu.

Klausīties ainavā

Pavasaris atnācis… Nu, ja jau reiz šitā, tad tā laikam tiešām ir. Bet, ja reiz pavasaris, tad putni… Kāpēc? Vai nav vienalga! Tapēc, ka kruti! Un vieni no pirmajiem dziedošajiem ir pūces.

Mazākā vietējās zemes pūcīte šogad jau redzēta, ai, vienā kāpšanas pasākumā, kas izvērtās par šļūkšanas un ripošanas pasākumu, atlidoja tāds sīkaļa apdziņš un no droša attāluma upes pretējā krastā vēroja, kā indivīdi izpaužas. Ja jau mazā ir, tad vajag lielu! Lai būtu ūpis*, sak’, kā reālākā, jo iespējama viena pāra (kas vienai būtu varbūt vērtējums) vai nenormāli reta maldu viesa (kas citai lielai pūcei) vietā statuss dažpadsmit līdz pārdesmit ligzdojoši pāri izklausās bišķīt pozitīvāk.

Vietā esam vēl ar gaismu, tikai mazliet pēc saules rieta. Cerības par vēja rimšanos gan nav apstiprinājušās, bet nu… Tad jau manīs! Mazs gabals jāpaietas. Klausītāji kopā esam četri ļauži. Nez kapēc no rīta bij’ doma atcelt braukšanu, ja jau tas vējš reiz netaisās rimties, bet kaut kā dienas gaitā atcelšana aizvien mazāk prātā, tā nu tiku braukt pa taisno no darbiem, i ne mājā ieskriet saģērbties siltāk, nekā. Nu, nekas, brienu pa sniegu kediņās un cenšos nekāpt peļķēs. Meža mala, pagrieziens, tad vēl viena tā paša meža mala, vēl mazliet paejamies sāņus. Hm, varbūt pat mazliet aizvējš. Kā nu viš’ te citus gadus ņēmās, ne vella neatminos, turklāt pērn klausīts netika nemaz. Kaut kā sakabinu kopā rakstāmo ietaisi, kaut kā vadus. Varbūt pat aizvējš… Kā tad! Atliek vien cerēt un gaidīt vai putnam labpatiksies izrādīties.

Vējš ceļas, brāzmas arī, to pašu var attiecināt uz lidmašīnām. Putnu kā tādu nav. Nu varbūt ir, kaut kur, tālu. Bet, pat ja ir, vējš neļauj viņus sadzirdēt un tā vietā švīkstinās koku galotnēs, čīkstina pašus kokus un gaudo kādās ēkās. Un lidmašīnas… Vienvārd sakot, man sajūta saka, ka nebūs. Nez, kāda pusstunda būt pagājusi, kad paužu šo domu IT, jamā neko, gan jau, vēl bišķīt jāpagaida… Lab, pagaidīs ar.

Sacītu, ka piecas minūtes nepagāja, kad no mežmalas puses atskanēja tāds knapi dzirdams troksnis, kas bij gaidītais… Tad vēl viens. Klusums. Un pārlidojošs putns. Mīlzīgs spārnu platums un vispār makten liels lops… Tuvu, šitik tuvu nebija manīts vēl. Bet no meža piebalso otrs putns. Un, ja šis ar dobjajiem saucieniem bij paps, tad tagad dzirdama māte. Gaužām nešķīsti ķērcieni.  Viņu tā arī neieraudzīju, bet ielaidās kaut kur augstu. Un sāka bļaustīties. Tā jau varbūt vienveidīgs jamiem putniem tas priekšnesums, bet toties gana iespaidīgs. Un skaļš. Un fascinē, ka jamie ignorē samērā draņķīgu laiku, kas skaņai tiešām nav draudzīgs. Izbļaustījušies kādas minūtes trīsdesmit (? varbūt mazāk, bet nejēgā sala un sajūta, ka laiks velkas ļoti lēnām), putniņi kaut kur augšā, kādā samērā tumšā vietā (zin kā, jau nakts… tumšs!) sapārojās (tas nebij redzams, tur tādi savādāki saucieni) un paņēma vagu uz mežiem.

Ainava ar vēju un ūpjiem

Kad priekšnesums beidzies, tad jātinās promāk. Atpakaļ uz pilsētu.

*Par dimensijām mazliet skats iekš literatūras:

Ūpis Bubo bubo
580-710mm, 1500-1800g (T), 1750-4200g (M)

Baltā pūce Nyctea scandiaca
525-660mm, 710-2500g (T), 780-2950g (M)

Ziemeļu pūce Strix nebulosa
575-670mm, 800-1700 g

Urālpūce Strix uralensis
510-610mm, 500-1300g

Pēc Friedhelm Weick, 2006.,Owls (Strigiformes), Annotated and Illustrated Checklist

Cūkas!

Ir tāds mistiskais zvērs meža cūka… Daudz par viņām dzirdams. Nu tiešām daudz viņas esot! Bet kaut kā tomēr tik daudz viņas nav sanācis manīt. Un bildēs arī nu nemaz negrib rādīties…

Zvērs liels, masīvu ķermeni, īsām spēcīgām kājām. Pārnadzis. Ēd visu. Gatavo ligzdas. Dzīvo baros, bet lielie kuiļi – vientuļnieki. Ko tur daudz vēl piebilst. Nu jā, medniekiem tīkamais zvērs, ko daudz kur ņemas piebarot, bet laukos saimniekiem atkal nu nemaz nepatīk, jo apēd to, kas tā kā nemaz nav domāts piebarošanai…

Šogad pirmās cūkas redzēju ātri, laikam piektajā janvārī. Redzēju pa autobusa logu, ceļmalā, kaut kur pirms vai pēc Lādezera. Bet jau vakars pavēls un vēl līdz mājai jātiek, kas tomēr aiz Limbažiem… Ārā nekāpu, kaut arī baigi gribējās, ā, jā, aparāts tač’ arī nebija līdzi.

Melnais aizlido...Nākošās redzēju no mājas, dienā. Stibīja pāri laukam. Tad redzēju “rakstāmgaldu” pļavas vidū. Visas vienmēr tālu vai arī drīz pazūd. Pirms kādām dienām Rīga jau cieši sēdēja un tapa ātrā doma, ka no rīta jālaiž uz Dundurpļavām Ķemeros. Turpceļā zaķis, vēl pēc brīža pāri ceļam pārnesās briedīš’ jaunskungs. Ko’t vairs tālāk braukt, mežmalā piestāšana un tālāk kustība ar K2… Tālumā pie Kurgāna melnas muguras… Spriņģo! (Varbūt mežcūkas?) Nez, kas zirgiem uznācis, bet laikam jau seškājainie kodēji. Arī stirna viena parādās, netālu. Nāk tuvāk un brīžiem tā kā lec, ta purina galvu. Kā jaušams arī tai Insecta nedod mieru! Aizejam vēl līdz tornim, bet no zvēriem tik kāds grauzējs pār ceļu pārskrien. IT interese par lakstiem. Runājam ar URT šo un to, satiekam vēl vienu stirnu, tā pārskrien ceļam un mežā iekšā. Pēc padsmit min satiekam vēl vienu. Tiekam līdz auto, mjā, bet atslēgas palika pie IT. Uz vietas stāvēt nav patīkami, padaudz visādi ēdāji uzreiz savācas apkārt… Mazliet vēl jāpastaigā. Un tad no ceļmalas izceļas melnais stārķis. Jēj, vienkārši nepamanīju, gan jau, ka stāvēja un nekustējās, bet tomēr, bāc, ka nepamanīju ātrāk! Nu neko, jābrauc prom, jeb “ka nav kazai piena…”

Mazi sivēni iet nost no ceļaMazi sivēni nāk uz ceļaLīdz Liepājas šosejai jāaiztiek, tur mazliet kādiem mežiem sanāktu cauri braukt. Līkums viens, tad līkums cits, skatos kartē – te varbūt pa labi varētu, laikam būs īstais. Mazs meža ceļš, braucam palēnām, vienā brīdī patālu priekšā piefiksēju kustību! Lapsēni? Pārāk kompakti izskatās. Katrā ziņā kaut kādi bērni tie būtu. Un arī miegainā atmosfēra mašīnā pazūd. URT konstatē – cūku bērni. Ripinoties tuvāk tā tiešām ir. Līdz jamiem kādi metri piecdesmit. Bet baigi mazie vēl, noteikti arī vecajai tepat kur jābūt! Ik pa brīdim pazūd ceļmalas zālēs. Pie desmit metriem stājamies, motors izslēgts un pāris kadri, un bumbiņas ieripo atpakaļ zālēs. No turienes ik pa brīdim atskan klusi īsi rukšķi, tāda grupas parunāšanās diezgan klusos toņos.

 

Dažas minūtes klusuma un atkal rukšķināšanās… Tad viens iznāk uz ceļa, vēlviens, trešais ar garu gārsas lapu mutē. Tāda mazliet neizpratne ir, bet neko. Iznāk uz ceļa visi seši, un tad ļoti saliedētie iebrauc apakaļ ceļmalā. Vēl tik pārrunājām, ka tagad kāpt ārā galīgi nebūtu prātīgi…

Pāris dienas vēlāk no rīta aizgāju uz sēdvietu, kur jau kādas reizes esu mēģinājis sagaidīt āpsi. Protams arī šajā reizē apsis nerādījās, bet odi gan, turklāt arī zāle saaugusi tik cieši, ka neko gandrīz nevar manīt. Pirms pieciem metu mieru asinsūcēju barošanai un gan jau ka neliela pastaiga par skādi nenāktu. Odi arī mazāk un tas vien jau priecē. Padsmit minūtes vēlāk pamanīju melnus pleķus lauka malā. Šķiet kāds kilometrs… bet varētu jau mēģināt! Vējš labvēlīgs, pat diezgan normālas brāzmas (salīdzinot ar aizvēju vietā, kur sēdēju). Virzoties uz melno zvēru pusi, ik pa brīdim uzmetu skatu, kas tur notiek. Šķiet, iegūlās, un tas tā kā būtu patīkami! Puskilometra attālumā tieku pat salīdzinoši ātri, tad pāri grāvim un iešana kļūst krietni lēnāka. Lauks ar auzām, iešana diezgan skaļa, pārāk izbradāt arī negribās… Kaut kā tieku līdz krūmu malai un tad pieliecies lēnītēm eju. Vairāk gan pauzēju, jo iet sanāk tikai tad, kad vējo. Pēc minūtēm divdesmit traktorceļš. Pārvietošanās ātrums gan nemainās, bet vismaz krietni klusāka gan! Vēl pēc minūtēm esmu pie noskatītās vietas. Jā, redzu, ka zālē iestaigātas takas, redzu arī vietas, kur gulējušas, bet pašus lopus neredzu. Uzmanīgi pieceļos. Joprojām nekādas reakcijas. Nez… Te divi nelieli pauguri, apkārt un pa vidu tiem jamās ar ņēmās. Kaut kāda kustība aiz muguras – kā tad. Viens drasē pa lauku, atkal pārsimts metri pa vidu, bet nav tā, ka kustība ko vēstītu par bēgšanu. Drīzāk tiešām drasē! Traktorceļš ar uz to pusi iet. Paskatīšos…

Jā, bariņš ir pārvietojies kādus dažsimts metrus, ieplaka un paugurs pa vidu, nez, ieplakā varētu iet normāli, tālāk atkal kāda lavīšanās jāizveic. Paugura malā atkal vizuālais kontakts. Metri maz, bet pietiekoši daudz fotorīkam, zāle arī augsta un no cūkām tikai muguras manāmas…

"Koferīši" nāk tuvākGaidu vēja brāzmas un lēnām kāpju tuvāk. Tuvākie divi rukši mazliet nošķīrušies no pārējiem īpatņiem, tā kā brīžiem lecās un mēģina ko viens otram atņemt no ēdmaņas, bet tā lielākoties aizņemti ar šņakstināšanos un meklējumiem… Pāris kadri, joprojām aizņemtas ar šmakstināšanos un slēdža skaņa, šķiet, pārāk jamās netraucē. Uznāk vēja brāzma un tieku līdz desmit metriem, atkal pāris kadri. Tad metru tuvāk. Un vēl vienu. Cūka atkāpjas uz mierīgāku vietuSmuki jamām tie sari uz muguras, izskatās kā panki mazliet… Viens no vepriem tumšāks, bet otrs tā kā mazliet lielāks. Vēl pāris kadri. Nekāda reakcija, jamās tiešām aizņemtas ar barošanos, gan jau, ka kaut ko garšīgu lasa, rakšanas arī neizveic. Viena izpilda riņķveidīgu kustību, sajūta, ka tūlīt pamanīs. Attiecīgi arī uzmanību un aparātu koncentrēju uz jamo, sekundes rit, bāc, bet pamana otra. Smuki izslēja galvu, griežu aparātu, bet viņa jau ir apmetusies un lido, cenšos kadrēt iepriekšējo, bet arī jau lido. Hm, tikai kādas muguras vien iznāk, bet ir iegūts viedoklis par zvēru ātrumu. Nopietns viedoklis!

Dienu vēlāk pie cūkām nolemju nelīst, tomēr negribās viņas pārāk traucēt, varbūt ilgāk padzīvosies apkārtnē. Bet no rīta, protams, pirms trijiem izeju no mājas. Sak’ pāris stundiņas pasēdēšu, varbūt tomēr tas āpsis parādīsies! Klausos tālu meža pūces balsi, pēc brīža noklust, meža strazdi sāk dziedāt aizvien skaļāk, putni vispār mostas… Cīruļiem rīta dziesma tāda, ka, šķiet, putns ielicis visas šūniņas dziesmā, nu, līdz pēdējam! Un visi viņi šorīt tādi. Bet āpsis tomēr nerādās. Ai, aiziešu vienkārši pastaigāt, paskatīšu, kas labs uz laukiem darās, varbūt iztālēm rukšus pavērošu. Eju lēni, cenšos klusi (ne katrs solis uz grantētā ceļa gan tāds sanāk), skatos. "Cūkas šķērso ceļu"Priekšā stirna, pa visam tuvu ceļmalai, lasa auzu galus. Ceļmalā forša zāļu/nezāļu josla, metos četrāpus, uzvelku masku, un mēģinu klusām līst tuvāk, grantene, protams, šobrīd ir “mīļākais” ceļa segums, nez cik tāli līdz stirniņai vēl bija? Uzvelkot masku, dzirdamība samazinās vismaz uz pusi, par skaņas avota virziena noteikšanu vispār nerunājot… Tādēļ brīdī, kad sajūtu dipoņu (vairāk vibrācijas nekā skaņu), man nav ne jausmas, no kurienes īsti tā nāk. Joprojām četrāpus, noskatu, kā kādus metrus uz priekšu pāri ceļam pārnesās meža cūku pāris. Adrenalīns, bet dipoņa ir vairāk kā no diviem lopiem, tādēļ strauji pieaug sajūta, ka būs sūdi! Atskatoties, aiz muguras pamanu vēl divas, kas pārnesās pāri. Un tad viena izlido cauri nezāļu joslai, sabremzējās, pamainot trajektoriju un metrus tālāk pārlido pāri ceļam. Tajā brīdī arī esmu piecēlies. Visas ir pāri. Piesēžu un kādu brīdi neko nedaru, vienkārši drausmīgi trīc rokas un ir jautrs sirds ritms. Priecājos par URT vakardienas novēlējumu (pārlieku neriskēt lienot pie rukšiem) un priecājos par cūķu reakcijas spējām. Diez’ kāds viņai bij’ iemesls mainīt trajektoriju?..

Jūnijā pēdējo cūku sastapu Jāņu rītā. Pēc ugunskura un vēl pirms ausmas gājiens pie bebru mitināšanās vietas. Nosēžos pie neliela ūdens laukuma, URT aizdodas tālāk uz mājiņu. Kādu stundu sēžu, baroju odus, kādu stundu vēroju, kā ūdenī virmo ūdens kukaiņi, klausos, kā apkārt ņemas kādi grauzēji vai ciršļi. Miegojos, protams, un brīdī, kad sāku jau klanīties, lienu ārā mazliet pastaigāt pa apkārtējiem celiņiem. Pie grantenes izbiedēju stirnu, jamā gan pati gana tramīga šķita. Zaļums saullēktā, šķietās, piepildīts ar dzeltenajiem toņiem, saulei vien daži grādi šorīt – no koku galotnēm līdz mākoņu segai… Iztramdu vēl vienu stirnu. Pie upītes šorīt zivjudzenīšu nav. Paiešos vēl mazliet, miegs gan dikti sāk mākties virsū. Un tad izdzirdu! Vēl patālu, bet redz kur arī pār ceļam iet cūku pēdas! Un tur mežmalā arī skan klusi rukšķi! Uzvelku masku, un lēnītiņām gar ceļa malu ejos uz skaņas pusi. Uzmanīgi pētu lauku, bet nekādas muguras nekur nemana. Pēc minūtēm desmit esmu ticis gandrīz līdz mežmalai, šķita, ka te pat kur jābūt. Nu jau skaņu dzird arī caur maskai, bet viņa izklausās mazliet aizdomīga… Un tad ar pamanu rukšķētāju. Ļoti īpatna krākšanas forma. Ļoti perfekti izklausās pēc meža cūkas barošanās rukšķiem, kā reiz pirms dažām dienām klausījos, skan tieši tāpat! Ir gan vēlme kā nebūt paust viedokli par atlūzušo jāņotāju, bet nu lai. Gan jau svētkos ieņēmis tā pavairāk, tad jau var arī parukšķēt!

Pļaviņa

Pusdienlaiku pavadu, guļot Ūšu pļavā Kolkas ciema pašā galā. Plēšputni ik pa brīdim parādās, ik pa brīdim pazūd. Pārsvarā jau klijāni, bet pa kādam piekūnam vai kas cits… Gribētos jau sagaidīt klinšu ērgli, kas te pirms dienas redzēts. Bet šoreiz nav lemts, jo sākoties intensīvākai plēšu lidošanai, zvana Voldemārs un saka, ka jamie gatavojas doties, bet caur Dundagu un tālāk Talsiem. Man tā kā Talsus vajadzētu. Bet tikai rīt. Varētu palikt kur ne pārāk tālu no Talsiem, nomest nakti mežā un no rīta doties cilvēkos. Atkristu rītdien stopēšana… Un sazin kā ietu tie kilometri no Kolkas līdz Talsiem. Tad jau jābrauc!

Pēc pārdesmit minūtēm jau mašīnā pētu karti. Talsu pusē maz būts un nav ne jausmas, kur tur kas un kā. Noskatu vienu zaļāku pleķi padsmit km no pilsētas, kādas tērces arī kartē zīmētas. Šķietās jau baigi apdzīvotā vieta. Nodomātajai vietai aizbraucam garām, jo kaut kā nošaubos par kartes salīdzinājumu un mērogiem, tad mazliet pabraucam atpakaļ un ne gluži, kur domāts, bet kāpju ārā. Lauki, mājas, lauki. Vietām meža puduri, netālu viens lielāks puduris, izskatās, ka blakus arī māju nav. Derēs!

Pāri pļavai, tad grāvis, vēl viens lauks un grāvis. Un tad vēl viens. Sandales apaug ar pērno kūlu, bet zaļums uz laukiem jau sāk manīties virsū. Pļaviņa, kas meža malā, izskatās mīlīgi. Viens cūku rakums pie cita. Uz cūku takas gluži palikt nevēlos, bet pašus lopus tā kā būtu interese paskatīt. Pēc metriem simts atronu tīkamu punktu, nav daudz garu pērno lakstu, cūkas ar nav cauri gājušas. Ērces vienīgi, bet kur tad tās nav.

Beidzot mugurene nost no pleciem, tad var arī guļammaisu izklāt, arī vakariņas paēst un pusi no tējas izdzert. Laiks rit, bija pieci, nu jau nāk seši, drīz vakars. Uz maisa uzmetu jaku, bet uz diez kādu skatīšanos arī nevelk. Pagāšnakts miegs vien divas stundas, rīts ar’ aukstā vējā uz raga vadīts, drīzāk doma par piemigšanu. Zvanās te kādi ļauži un, kamēr runāju, miegs pāriet. Pāriet tā, ka runāšana jāliek malā un teju pat elpot nevar. Jo uz pļaviņas uzdrasēja briedītis, kādu metru sešdesmit attālumā izmeta loku un ieskrēja apakaļ mežā. Mjā, ne binoklis, ne aparāts jau pie rokas nebija, viss godīgi somā sapakots. Eh, te nu bija miegs… Uzvelku raibo kreklu, tad lakati, tad aparāts. Nav gan daudz vietas kartē. Dzēšu kādus kadrus, vēl dažus, kādi padsmit izbrīvējās.

Iekārtojos tā puszvilnus kaut kā, starp pieciem jauniem baltalkšņiem, šķiet, pat ērti. Tā sēžot, piefiksēju, ka esmu iekļuvis kādā ciršļu trasē. Ik pa brīdim te vienā, te otrā pusē šiverējās, nelieli pārskrējieni un pauzītes. Kādi trīs vai četri viņi te varbūt. Klausos putnus un ciršļus, un skatos uz mežmalu.

fotoNo meža izskrien stirna, metri desmit pa lauku un apstājās. Brīdi pavērojusi apkārtni, pasper vēl dažus soļus un sāk lasīt kādus zāles kušķus. Tālu, metri 80-100. Varbūt pienāks tuvāk… Pēc minūtēm desmit salecas, paskrien atkal padsmit metrus un apstājas, skatoties uz mežu. Mēģinu saprast, ko tur tādu ieraudzījusi, bet tur vien biezas eglītes un neko nevar redzēt. Tomēr kaut kas ir, no eglītēm izskrien stirna! Tā, kas uz lauka, pabēg. Apstājas. Un abas turpina saskatīties, apmēram minūtes piecas. Tad kā atcerējušās, ka jāēd, ignorē viena otru un lēnām staigā pa pļavu, izklaidīgi lasot zāles kušķus.

Lai ar’ dienā bija spēcīgs vējš, šobrīd viš’ gandrīz pilnībā norimies. Vismaz kāds gana skaļš fons nāk no daudzajiem mežastrazdiem un žubītēm, drošvien laba daļa migrantu, bet gan jau pa kādam ar’ paliks šaipusē. Retu reizi, kad rādās kāda interesantāka kustība, nospiežu slēdzi. Skaļš jau viš’, bet šķiet, ka zvērus šoreiz pārāk neuztrauc skaņa. Viena no stirnām arī ietur diezgan jauku kustību tieši manā virzienā, protams, brīžiem ko uzēd, brīžiem ko paskatās apkārt, bet nāk tieši virsū. Tā jau tīkami, bieži šādi negadās, kad aparāts rokās… Bet nāk gana lēni, un pēc minūtēm 30 rokas sāk viegli trīcēt, jo aparātu turu pret seju un pārāk necenšos kustēties. Astoņu metru attālumā (pirms promdošanās izmērīju) apstājas un sāk grauzt, šķiet, topošo dadzi. Iztēlojoties skatu no malas, situācija šķietās gaužām jau smieklīga… Pusguļus sēžu īpaši pat neslēptā mantu čupā, kuru mazliet varbūt piesedz pērnā zāle, bet nu pārāk daudz jau neko tas neglābj, jo krāsas nav nekādas maskējošās, kādi sarkanie, kādi violetie toņi, un tik vai tā tepat blakus stirna liek iekšā zālīti! Drošvien jau viņas ar’ ne vienmēr ir priecīgas par savu melnbalto redzi…

Stirna skenē fotogrāfuLai kā arī pūlētos nedomāt par roku trīcēšanu un notirpušajām locītavām, plaukstām, pirkstiem, tas sanāk aizvien mazāk. Un, ja iepriekš rokas viegli trīcēja, tad nu jau grib tā kā mēreni kratīties! Cenšos kā nebūt līdzēt, elkoņus spiežot pret blakus alkšņiem, bet nu nez, pārāk nelīdz, sāk trīcēt arī alkšņi. Stirna ar’ tā dīvaini paskatās, bet neko, tikai tagad viņai slēdzis varbūt likās aizdomīgs, kaut ko ošņā, bet īsti nekas skaidrāks netop, paiet uz vienu pusi, tur dadžu nav… Un tad otrā stirna atcerējās kaut ko un metās skriet virsū, mazliet noraustījos, bet vismaz trajektorija negāja man pāri! Un abas stirnas aizliekas uz pļaviņas otru galu, kad šķiet, ka pietiekoši tālu, nolaižu rokas. Vā, cik patīkami, nekas nav jātur, bet par stirnām arī prieks!

Stirnas turpina šķīt zālīti, parādās divas slokas, kas savā starpā ļoti dedzīgi iespējams apsaukājas. Diezgan tālu ieslīpi pāri pļaviņai aizskrien lapsa. Nekādi pīkstieni jamo zvēru neieinteresē gan.

Pulkstens mazliet pāri deviņiem un sāk straujāk satumst. Uz lauka nekas tāds baigi nenotiekās, un cerības par briedīti sūtu tā kā promāk. Tomēr kaut kāda kustība notiek gan. Sākumā nesaprotu, kas īsti, bet kāds no sermuļiem diebj pāri laukam, brīžiem palecas, pilnīgi sviestaina gaita… Tā kā cauna, tā kā ne, krāsu ar’ nevar vairs saprast. Bet zvēram mauc virsū klijāns, smieklīgi, mēģinu ko bildēt, bet patālu un tumsas ar jau parāk daudz… Bet klijāns pēc pirmā mēģinājuma neveiksmes nedomā padoties. Skaidrs vismaz par to, kas tas būt! Ūdele! Ko uz lauka dara, nav mana darīšana, bet, kad klijāns pikē virsū, lec gaisā un metas otrādi. Skaidrs, ka neies tāpat padoties un iekļūt vienā kategorijā ar strupastēm! Pēc vēl diviem mēģinājumiem klijāns atzīst pasākumu par neveiksmīgu un gan jau, ka arī par nelietderīgu enerģijas izšķiešanu (bet varbūt viņam vienkārši patika, kā ūdele lēkā?). Ūdele pēc šīm atrakcijām pagriezās par 180 grādiem un aizdieba atpakaļ uz grāvja pusi.

Vakars tiešām jautrs, šādu priekšnesumu nebiju vēl redzējis, kur nu vēl gaidījis, bet, izrādās, priekšnesums turpinājās… Saule pazuda pirms kādas stundas, bet tagad mākoņu blīvai apakšā gadījusies kāda sprauga un mežmala pielīst ar sarkanas gaismas joslu. Blakus izgaismotajam mežam, mežmalas galotnēs tāds kā robs, varbūt stiga, iznāk vai kāds vecs meža ceļš. Gaisma nebija ilgāk kā divas trīs minūtes, bet tikko viņa pazuda, no šī meža ieroba iznāca briedis. Brītiņu pastāvējis mežmalā, strauji devās pļaviņā šķīt zālīti. Kadram pa vidu krūmi un gaisma ar’ strauji retinās, tā ka klāt īsti līst jēgas nava. Turpinu gulēt, skatos caur skatu aparātā, tur rāda par ilgiem laikiem ar augstiem ISO, tad labāk ar binokli jāskatās… Briedītis pajauns, bet ar radziņiem, tie gan tādi jokaini stienīši, mednieki laikam šos par dūrējiem mēdz dēvēt. Šis īpatnis vismaz pagaidām neko nedur, lēnām plūc, brīžiem pakašņā zemsedzi. Aizskatījies uz briedīti, gandrīz nepamanu āpsi. Šamais zvērs diezgan ātrā gaitā rikšo pāri pļavai, pa to pašu lapsas taku. Kaut kāda jokaina šī vieta tomēr! Vienā vakarā šitāds zvēru blīvums… Pierasts, ka parasti varbūt viena suga parādās, ja paveicās, tad divas, bet biežāk jau nerādās neviens! Bet te, šitādi šovinisti! Pilnīgi prieks un redzētais jāloka smadzeņu pūra lādēs!

Beidzot vakara krēsla sāk pāriet tumsā un mākoņu tumšpelēko nomaina kas cieši tumšāks un ar zvaigznēm. Vēl joprojām neguļu, kad dzirdu ļoti specifisku skaņu. Skatoties tieši virsū, neko daudz neredzu, bet perifērajā redzē vēl jaušami cūku silueti. Vienpadsmit “koferīši” pāri laukam devušies…

***

Pēc nedēļas ieradāmies abi ar URT. Vakarā redzējām vienu stirnu, kuru diemžēl sanāca izbaidīt, un nākošā rītā, ticamākais, to pašu. Maziņu un tālu. Citādi pļaviņā vien rakumi jaušami…

Ziemīgas stirnas

Kā no rīta īsi pēc deviņiem izgāju no mājas, tā visu dienu brienu. Nu jau lēnām sāk tumst, arī sniegs sāk snigt jaudīgāk, bet līdz mājai vēl tālu. Pirms mirkļa muļķīgi izbaidīju trijus cūķus, bet nu lai, vilks viņus ēdis! Ies’ vien tālāk. Turos gar grāvi, vienā pusē plāna josla ar mežu, aiz tās uzreiz purvs, bet otrā pusē pļauta pļava ar ruļļiem un dažiem ozoliem. Cenšos skatīties rūpīgāk, bet acis sniegi ķepē ciet! Pie viena ozola kaut kāda kustība – stirna! Lai ar tumšs, bet varētu mēģināt pieiet tuvāk, vējš galu galā tieši sejā, arī trokšņi diezgan slāpēti mīkstajā sniegā.

Cenšos turēties aiz ruļļiem un, viegli pieliecies, lēnām eju tuvāk, tieku līdz metriem simts, pēc minūtēm desmit – piecdesmit, vēl pēc desmit tieku līdz vienam rullim, kas no stirnas kādus trīsdesmit metrus. Stirna, iegājusi nelielā ieplakā blakus vecai meliorācijas akai, ik pa brīdim kašā sniegu un kaut ko lasa. Diena īsa, ēdamo vajag… Tuvāk laikam īsti pieiet tagad nevarēšu. Jamā ir diezgan sāņus no vēlamās trajektorijas. O, un tur ir vēl viena stirna! Bija nogūlusies ieplakā, un nemaz neredzēju. Nosēžos rullim sānā, aizvējā, un gar siena malu skatos, kas nu labs notiksies. Stirnas izskatās diezgan kūtras un neko vairāk par dažiem soļiem, pakasīšanu un pāris stiebru noraušanu neveic. Pārvietojas lēnām, vairāk skatās nekā iet vai ēd. Viena lēnām sāk iet ārā no ieplakas. Otra seko. Viena pagriežas, otra arī. Tad tālākā sāk kasīt sniegu ar lielāku entuziasmu. Otra noskatās un neko. Tālākā apmierināta ar atkasīto laukumiņu, ieguļas tajā, tā, ka gandrīz pilnībā ir paslēpta sniegā, tikai galva ārā. Otra pēc brīža kūtri sāk atkasīt sniegu. Mazliet atiet no iesāktās bedrītes, nober dažas spiras un atgriežas pie kasīšanas. Arī ieguļas. Brīžiem, šķiet, norauj pa kādam stiebram, bet varbūt slēpjas no stiprāka pūtiena. Nu jau paliek krietni tumšāks, sāku domāt par atkāpšanās iespējām, lai šamās nemodinātu. Bet stirnu zvēri laikam nav pārāk traucēti šajā vietā un galvas aizvien retāk parādās virs sniega segas.

Sāk stiprāk pūst, rokas tīri vēsas, jāiet projām. Tāpat lēnītiņām un puspieliecies tieku līdz mežmalai, tad iešļūcu grāvī un pa ledu eju prom. Lauka malā, izrāpies no grāvja, cenšos saskatīt zvērus, bet zem ozola redzami tikai ruļļi un sniegs. Nez, viņas tur tiešām nakšņos?..

Bebri zem ledus

Pēdējās nedēļās laiks pieturas diezgan auksts. Naktīs šai pusē pat vairāk nekā –15… Līdz ar to dažu dienu laikā visas upītes un grāvji ar lēnāku straumi aizvilkti ar pabiezu ledus kārtu. Turklāt ledus lielākoties tāds, ka pa viņu droši var staigāt. Izdomāju izmantot iespēju apskatīt bebru mītnes un teritorijas no viņiem raksturīgāka skatu punkta. Pirmā teritorija izskatījās pilnīgi pamesta, ja ne vien nesen grauztie koki, kas, ledus un sniega ieskauti, slējās dažādās vietās izklaidus ap mājiņu.

Ejot tālāk pa grāvi, pamanīju pirmo āliņģi. Tāds 35-40 cm diametra neregulārs caurums ledū, kas pārvilcies ar plānu ledus kārtu. Pēc minūtēm padsmit āliņģu skaits jau sniedzās pie desmit – ik pēc kādiem pārdesmit metriem un gandrīz visi tuvu krastmalai. Laikam jau lopiņš zem ledus izvēlas kādu tīkamāku vietu un, atsperoties pret gultni, izlauž ledū atveri… Bet ledus tomēr biezs, kādi 6 cm vismaz. Šādā ledū pat ar zābaka zoli pagrūti izdauzīt caurumu. Gan jau bebri sākuši caurumot līdz ar ledus parādīšanos. Pie viena no āliņģiem pazīstama bebru sliede līdz pāris metrus tālāk augošiem kārkliem, kas nošķīti. Grūti sacīt, vai viņi zem ledus arī kociņus transportē. Varbūt.

Apskatīju otru mītni, pie kuras arī tādi paši caurumi, kā arī pie maza strautiņa ietekas grāvī, neliels lāsmenis. Kā reiz pie rudenī nogāzta oša. Izskatās, ka dzīvība pat iepriekšējās naktīs ir kāpusi ārā un skatījusies, ko grauzt.

Izmetu vēl dažus lokus pa cirsmām, tad vēl viena bebru mītne, un tad beidzot sāk gribēties ēst, vēsi arī tā kā paliek. Kāpšu mājup, tik vēl loku līdz lāsmenim pie oša.

Eju lēnām, lielākoties skatos, kas kokos notiek, vai nesēž kāda pūce (neregulāri te parādās viena urālpūce), varbūt kāda cauna. Un gandrīz nepamanu pelēcīgo kustību, kas no grāvja malas pazūd iekšā mežā. Kas, te kādi klaiņojošie suņi, vai? Bet ātrs lopiņš bija. Ātri tieku tuvāk skatīt, kas īsti bijis. Kaķēns, smukas lūša pēdiņas, bet kādas 2/3 no pieauguša zvēra ķepas. Izskatās, ka bija noskatījis to pašu lāsmeni, kuru gribēju aplūkot. Kamēr tur mīņājos un skatos, kā šamais bijis iekārtojies, tad arī atskan pazīstamais blīkšķis pa ūdens virsu. Mjā, šoreiz sabojāju medības kaķītim un arī vakariņas bebram. Bet interesanti, gribētos te pasēdēt kaut kur ne pārāk tālu, paskatīties, kas notiekas.
Nākošajā rītā aizguļos, tamdēļ uz bebra lāsmeni eju tikai pēcpusdienā. Ap pusdiviem savācu paklājiņu un agrotīkla murskuli, kas šoreiz kalpos kā improvizētais slēpnis. Ledus uz grāvja paplāns, laikam neliela straumīte šeit vēl notiek. Novietojos pie pretējā krasta ierastajam ar skatu uz lāsmeni un jaunu āliņģi gandrīz zem paša koka. Ledus te apaudzis ar tādām sīkām adatām, kas, paklājiņu izliekot, itin labi krakšķ. Nepatīk man šitais, dikti skaļi. Gulēšana gan diezgan ērta rādās, nav nekādi zari, kas durtos cauri paklājiņam, ceru pārāk nekustēties un nekrakšķināties. Kamēr izlieku tīklu, pamanu, cik labi ledus šeit tomēr lokās un lāsmenī viļņojas ūdens… Kustēties tiešām nedrīkst. Pāris minūšu laikā esmu iekārtojies, nokoncentrēju skatu uz lāsmeni, pārbaudu, vai aparātam bačas gadījumā jau nav sasalušas, un var sākt skatīties, kas būs un kas ne. Ūdens lāsmenī pārstāj viļņoties. Mežs apkārt ir pavisam kluss, nedzird pat zīlīšu bariņus. Bebru mītne atrodas kādus metrus 60 man aiz muguras, viņai pretī grāvī dažas nedēļas pirms ledus bebri savilka ziemas krājumus… Tādu krietnu čupu ar smalkiem zariem, jauniem bērziem un kārkliem, retāk pa kādam lielākam stumbra posmam. Pāri ledum pārskrien cirslis. Šitās radības tagad nemaz vairs nevar atpūsties, vielmaiņa tiem tik strauja, ka gandrīz nepārtraukti jāēd. Kā nu kurai sugai, bet gandrīz visiem diennaktī jāapēd vismaz tik, cik pats sver. Nekāda lielā gulēšana šiem arī nesanāk, pāris stundas paguļ, tad atkal ēdmaņas meklējumos. Zem ledus atskan dobja burbuļu skaņa, tad vēlreiz. Gan jau bebrs, pēc mirkļa arī ūdens lāsmenī novirmo. Bet zvērs neparādās, laikam pietiekoši garu elpu paņēmis līdzi un aizpeld kur tālāk. Pēc minūtēm padsmit jūtams, ka aukstums lēnām iezogas kāju pirkstos, tāpat arī rokas vēsākas sāk palikt. Sāku veikt lēnus un neuzkrītošus pirkstu vingrinājumus, kad atkal atskan dobjie burbuļi, novirmo ūdens… Un bebrs neparādās. Dzirdams gan kā zvērs iznirst. Iznirst krastā zem zemes, kur viņiem alas saraktas. Nākošās stundas laikā vēl pāris reizes nopeld garām, bet virs ūdens tā arī neviens neparādās. Un tiešām dīvaini, bet neparādās arī kaķītis. Mežs kluss un īsi pirms tumsas iestāšanās piekāpjos aukstumam un kājoju mājup. Salti, āra temperatūra ap –14.