Par zvēru vērošanu

joška jeb jenotsunsZvēru vērošana ir viena no daudzajām iespējām būt dabā un skatīties. Dabā var ieraudzīt tik dažādas norises, krāšņas krāsas, unikālas un brīžiem neizprotamas situācijas… Līdzīgi ir arī ar zvēriem, to uzvedība un izturēšanās, tērpi un atrašanās vietas ir pārsteidzoši daudzveidīgas, un tos vienmēr ir interesanti vērot. Bet ir dažas nianses, kas padara šo nodarbi sarežģītāku… Kaut arī nereti gadās redzēt vai pat diezgan ilgstoši novērot kādus zvērus, tomēr lielākoties pat tie, kas ir parasti un bieži sastopami, ir krietni grūtāk ieraugāmi par putniem vai kukaiņiem – tie ir uzmanīgi, un nelabprāt lieki rādās ļaužiem acīs. Un kaut arī brīžiem var rasties iespaids, ka šeit zvēru nav, tie ir atrodami gandrīz visur un parasti krietni vairāk nekā izskatās. Līdz ar to zvēru vērošanai sanāk mazliet rūpīgāk gatavoties un tā izvēršas par diezgan laikietilpīgu nodarbi.

Pirms iešanas ārā jāpievērš uzmanība gan apģērbam, gan smaržai, jācenšas atrast tādas drēbes, kas “nelec” ārā no dabā valdošām krāsām, kas konkrētajam laikam raksturīgas.

Un piedevām vēl ir arī siltas un nečaukst. Arī pārāk uzkrītošas smaržas traucēs. Pat iešana jācenšas organizēt klusāk un ērtāk tas izdarāms, ejot zināmas takas – tādas, kur pazīstamas čabošās lapas vai krūmi, krakšķoši zari un kādas peļķes vai bedres, dubļi un grāvji. Un tāpat bieži vien var atgadīties kādas negaidītas likstas…

Kaut arī gana interesanta ir vienkārši iešana dabā, kaut tīri pastaigas pēc, ar laiku tomēr sāk gribēties kaut ko redzēt. Un parasti jo vairāk gribas redzēt, jo mazāk izdodas…

APĢĒRBS

lietusgāzēIešanai mežā vajadzētu atlikt atsevišķu drēbju kārtu. Tādu, lai nav žēl, ja sanāk salasīt dadžus vai noķeskāt ar sveķiem vai dubļiem. Atkarībā no tā, cik tuvu gribas zvēram piekļūt, pieaugošu svarīgumu iegūst gan apģērba krāsa, gan tā skaļums (čaukstēša vai gurkstēšana pārvietojoties)… Vēlamā drēbju krāsa ir pieskaņota attiecīgajā sezonā dabā valdošajiem toņiem, kaut gan nelielā mērā kā vidējais aritmētiskais darbojas tumši zaļie un tumši brūnie toņi, gan raibie, gan ne pārāk. Parasti klusākās drēbes ir mīkstas un pabiezas (kas noderīgi arī citos gadījumos). Ja ir auksts, tad apģērbam jābūt siltam (vēlams siltākam, nekā šķiet pirmajā brīdī), bieži var sacīt – pa siltu jau nesaģērbsies! Reizēm mēdz gadīties arī lietus, tad noder kādi ūdens necaurlaidīgi ģērba gabali, bet tie parasti ir skaļi, plēvaini un čaukstoši, turklāt arī lietus pilieni skaļi pakšķina… Kārtīgi samirkt var ne tikai spēcīgā lietū, bet arī nelielā smidzinātājā vai pat miglā, jo visi sīkie zari, eglītes un zāles stiebri labrāt atdos savas ūdens piles gājējam. Lai vai kā, parasti gan sanāk, ka staigā slapjš vienalga un salst tāpat… Bet tas jau tā – pārejoši. Lai drēbes neiesmirdētu, tās reizēm vēlams izmazgāt, tīrs apģērbs ir arī siltāks, tomēr mazgāšanas līdzekļi ir tik ļoti saauguši ar smaržinātājiem, ka pēc mazgāšanas tām jāļauj kādas dienas izvēdināties, citādi mežs var nez kāpēc līdzināties izslaucītam.

APAVI

zābīši ar ziemas atribūtikuIešanu patīkamāku dara ērti apavi. Tīri iešanai, šķiet, ērtākie ir šņorzābaki, bet slapums dara savu un kājas bieži ir slapjas, ja tālu jāiet, tad mēdz būt arī noberztas. Turklāt zābīšiem ir cietas zoles, kas krakšķina nokritušos zariņus, un tie švīkst gar zālēm. Alternatīva būtu gumijnieki, vismaz ūdensizturības ziņā (kamēr nesanāk sabrist vai pārdurt), tomēr tie, rādās, ir vēl skaļāki! Klusāks un ūdens izturīgāks līdzeklis ir laivotāju neoprēna čībiņas vai zeķes, tomēr tie ir diezgan trausli apavi un tos viegli saplēst uz kādiem asiem zariem vai akmeņiem (i nerunājot par stikliem). Aukstā laikā, īpaši sēžot nekustīgi, kājas ātri vien sāk salt, un nekas īsti negrib līdzēt šādā gadījumā. Diemžēl līdzīgi kā ar apģērba kopšanu, daudzi apavu tīrāmie, kaut paši par sevi ir gana smirdīgi, papildus vēl tiek sasmaržināti. Sabristie apavi diezgan cītīgi jāžāvē, kā nu pašiem šķiet ērtāk, lai negadītos iepūdēt, jo tādos ar laiku līst iekšā jau var palikt nepatīkami.

.

SILTUMS

Pārvietoties klusāk bieži vien nozīmē pārvietoties lēnāk. Bieži var sanākt nemaz nepārvietoties un ilgstoši nekustīgi stāvēt vai sēdēt. Un pat šķietami siltās dienās vēsums savācas, īpaši rokās un kājās. Un tad salst… Aukstās dienās un drēgnā, vējainā laikā aukstums piezogas vēl ātrāk… Drebuļi… Bet pavisam satuntuļoties drēbēs arī īsti ērti nav, un kamēr aktīvi jāiet – paliks karsti. Var nēsāt līdzi vēl vienu silto džemperi vai jaku, vai cimdus. Var izmantot ķīmiskos vai kādus savādākus roku sildītājus, var mēģināt sildīties arī iekšķīgi (bet smarža vai aizklīst pa vējam), var sasprindzināt muskuļus (bet tad mēdz trokšņot drēbes). Varianti visādi, bet kurš būs īstais… ej nu zinies. Tāpat katram savādāks, bet nosaluši knaģi nevienam netīk (kaut arī ir pieciešami), un apsaldēties nemaz nav labi.

SEKOTĀJI

uzbāzīga kompānijaSiltā laikā iešanu gan mazāk, bet jo īpaši sēdēšanu jautru padara siltam laikam raksturīgas radības – odi, mušas, dunduri, ērces, retāk briežutis. Un karstums un svīšana tiem gaužām patīk. Kukaiņu atbaidītāji atbaida ne tikai kukaiņus, bet arī daudzus citus. Var ģērbties biezāk (vismaz, lai noklāts viss ķermenis un tad cepties), tā, lai kodējiem grūtāk izkost cauri, tomēr tas tiem netraucēs stundām riņķot ap galvu vai censties atrast īsto vietu, kur var izkost cauri (kas parasti izdodas). Var jau mēģināt pierast pie “dieva radībām”, bet parasti teorijā tas izdodas labāk kā praksē. Sevišķi jautri, kad kāds muskulis kodēju kairināts sāk raustīties pretēji gribai… Brīžiem gribas sacīt, ka tad jau labāk salt, nekā barot tos mūdžus! Bet bez asins sūcējiem ir gana daudz citu radību, kas labprāt apgūst jaunatrasto sēdētāju – dažādi kukaiņi un zirnekļi, retāk ķirzakas, reizēm kāds apņēmīgāks cirslis vai grauzējs. Bet īpaša kategorija ir skudras – tās ir bieži sastopamas un bieži vien tā vilinošā vieta, kur piesēst uz kādu stundu vai divām, kā reiz izrādās ir vai atrodas blakus skudru mītnei!

ATRAŠANA

bebru nošļūdenisLai redzētu zvērus, ir vērts zināt to paradumus un jo sevišķi ceļus, kā arī laiku, kuros zvēri aktīvāk pārvietojas savās teritorijās. Labs līdzeklis, kā uzkrāt informāciju un apgūt to vēlākai pielietošanai, ir piezīmes, un kaut arī laikā, kad ir jāskatās, piezīmēm rast brīvu brīdi bieži vien ir diezgan grūti, tās var papildināt kādā vietā, kur ir jāpastāv (kaut arī nereti tieši rakstot piezīmes iegadās, ka kāds iedomājās nākt pretim), vai vēlāk tajā pašā dienā. Un kaut arī paši zvēri reti redzami, viņu atstātās zīmes ir krietni daudz kur. Gan pēdu virtenes un taciņas, gan mistiski vientuļi nospiedumi, par kuriem īsti nav skaidrs, kas to atstājis, ne no kurienes nācis, ne kur aizgājis. Tāpat dažādas citas atstātās zīmes kā mēslu čupiņas vai barības atliekas, izkrituši spalvas kušķi vai zīmes, kas citiem zvēriem atstātas. Kaut kādā mērā glābiņš meklējams noteicējos, rakstos, žurnālos vai interneta dzīlēs, respektīvi literatūrā. Un parasti ir atrodams (vai arī vairāki viedokļi, no kuriem grūti saprast, kurš ticamāks). Bieži, šķiet, ka zvērus noteikt ir viegli, tomēr arī šajā jomā mēdz gadīties savādas mīklas, jo noteicējā redzamais un tas viens dabā ir divi dažādi!

SMARŽAS JEB KĀ ZVĒRI ATROD VĒROTĀJU

Iepriekš kā lielais bieds pieminēta smarža. Un tā diemžēl arī ir, jo lielākoties zvēriem ir labi attīstīta oža. Vēl dīvaināk, nereti zvēru redze ir vājākā no maņām… Lai spētu noslēpt smaržu, precīzāk, nerādīt to zvēram, jāseko līdzi vēja virzienam. Labi, ja pazīstamā vietā zināms, kā vēja virziens mainās dažādu šķēršļu ietekmē, bieži vien vējš, kas tieši pretim, mežmalā aiziet sānis vai pat sitās atpakaļ… Zvēriem var mēģināt pieiet, tā, lai vējš pūstu no to puses, bet bieži vien ir bezvējš, un reizēm mainīga virziena vējš, vai arī migla… Viss kopā kā nu kuro reizi, bet iespaido smaržu. Bet tas vēl nav viss, parasti pārvietojoties zvēri itin bieži pārbauda, kādas smaržas ir palikušas uz taciņas, un smarža pēc gājēja vēl labu brīdi turpat vien var lodāt. Papildus ožai, daudziem ir ļoti labi attīstīta dzirde, un tas bieži vien liedz ātri kustēties vai arī liek sēdēt klusām un nekustīgi… Līdz ar to kaut ko redzēt ir vēl interesantāk!

LABAIS TONIS

čupa?Līdz šim tikai par tikšanu līdz zvēru skatīšanai, tomēr svarīgi, lai zvērs nejustu novērotāja klātbūtni. Pretējā gadījumā zvēri mēdz būt stresaini, bieži lūkojas apkārt un pie mazākā satraukuma dodas projām. Tas gan ne vienmēr ir atkarīgs no vērotājiem, bieži vien paši zvēri ir uztraukti un, tā teikt, dīdās apkārt. Skaidrojums šādai uzvedībai katru reizi var būt cits, bet tikpat labi nekāds. Tomēr labi, ja zvēru var gan sagaidīt, gan arī sagaidīt, kad tas pats dodas projām. Izbaidot to, arī citās reizēs zvērs var būt tramīgāks un uzmanīgāk skatīties pēc iespējamā traucētāja. Svarīgi ir netraucēt zvērus (arī putnus). Ne vienmēr gan tā sanāk, tomēr ir vērts censties!

Bebru vērošana II

Pamodos brīdī, kad mēģināju nosist telefona zvanu. Nosist, nevis izslēgt. Modinātājs nav zvanījis pārāk ilgi, ir tikai dažas minūtes pāri pieciem. Istaba drēgnuma pilna, laikam vēlāk vajadzēs iekurt krāsni. Aiz loga knapi sāk rādīties gaismiņa. Jāceļas, citādi nokavēšu, lai kas arī tur nebūtu. Pēdējās reizēs, cik tur sēdēts, gaismā nekas nav izlīdis, diez vai arī šodien kas rādīsies, bet tas kadrs tā sadomāts un apdomāts, un gaismiņas, ēniņas, fonā kaltušas eglītes… Nu, nevaru atteikties no tās vietas.

bebru nošļūdenisJa vēl tie bobri tur līstu pietiekošā gaismā (nu, es jau negribu daudz… 1/30 sek, f 2,8, ja paveicas bik vairāk, iso 400-800 robežās), bet nē – mellā naktī un ne minūti vēlāk! Brokastu kafijs (lai neteiktu proteīnu dzēriens, kur kafija mijas ar cukura kalnu un piena pulveri) un jāskrien. Tīkls, šoreiz arī statīvs, un eju. Lejāk trako meža strazdi – vietējie vai nakti lidojušie migranti, ej nu sazin’, bet visi viņi sačekstinās un ārdās pa krūmiem… Griežos nost no ceļa un pa līkumotu taciņu iebrienu mežā. Slapjš ir, bet nav pārlieku. Taka tīri labi samanāma, arī koki un debess. Tajā malā, kas paliek aiz muguras, tik dīvainas strīpas savilkušās, bet sārtums nāk un laikam arī pārējais pasākums drīz būs. Izlienu cauri alkšņiem, pāri dažiem nogāztajiem, un esmu uz līkuma. Nekādas jaunas pēdas nemana, bet vecās lielais lietus, kas pirms dienas bij’… Visu aizskalojis. Paklājs tā, lai mugura pret koku, statīvs un kamera, uzmetu vēl tīklu… Lakats, snus, cimdi… Un var skatīt, kas te labs notiksies…

Sāksim ar to, ka vispirms te nekas nenotiekas. Pirms divām nedēļām (nu, mazliet vairāk) atnāca nezināmi ļaudis un nojauca trīs dambīšus, kas uzturēja visu sistēmu. Par laimi nojauca visnotaļ diletantiski un neko ļaunu pašiem bebriem nedarīja. Bet, kā rādās, dažas dienas vēlāk kaut kad piekāpuši arī mednieki un kādus pāris bebrus piežmieguši (no iepriekš manītajiem vismaz sešiem knapi trīs vairs redzēti). Tā nu bebri dziedējuši rētas un tumsā dambjus. Nu jau kādu nedēļu dambji atgriezušies puslīdz darbspējīgā paskatā un pa viņiem droši staigā zvēri (protams, naktīs), bet dienās zivjgārnis un vāveres, ciršļi, strupastes, bet uz dažiem kokiem medī zivju dzenīts. Tikmēr rīta krēslā sēžot, tik tiešām nekas nenotiek. Nu labi, mostas sarkanrīkles un visādi citi sīkputni, meža strazdi sen jau, šķiet, sajukuši… Vispār putni ālējas. Jo drīz ausīs saule! Ar skatu skenēju tālo galu cerībā, ka kāda dzīvība grāvelī parādīsies, kad kaut kur labajā pusē atskan spēcīgs zara krakšķis. Tāds formāli liels lops. Ausos – jā, it kā pat turpina soļot. Laikam pārgāja pāri izcirtumam. Bet es te sēžu pilnīgi bez kāda skata uz to pusi, jo priekšā niedres un pāris eglītes (jo jāslēpjas taču no bebriem, kas var piepeldēt no labās puses, jo turpat viņiem arī kādas no alām). Atskan apjomīgs plunkšķis, izklausās ar visām četrām, pat teiktu, ka izklausās pēc aļņa. Tas tāds neredzamais zvērs, par kuru lielākoties klīst tikai leģendas… Nu lai jau, pāris nīgras domas un turpinu sēdēt. Kaut kā no tās grozīšanās lakats noslīdējis un labo aci, cenšos sabīdīt atpakaļ un priekšā nosēžas zivdzenīts. Un pat neiepīkstējās lidojot. Nu neko, sēžu, nekustos un iešķībi ar vienu aci vēroju košo radību. Putnelis pat neskatās uz mani, pēta kaut ko lejāk ūdenī. Lai gan, cik vakar skatījos, saskatīt tur varētu vienīgi duļķes mazliet mazāk tumšā ūdenī. Šķiet, arī putnelis nonāk pie šīs domas un aiztinas tālāk.

Mazliet notirpa roka, laikrādis ap 7:22, gaisma jau kruta, bet no bebriem ne vēsts. Šoreiz no kreisās puses atskan kārtīgi soļi, un daudzi. Un pavadošās skaņas noteikti nāk no mežcūkiem. Jēj, sēžu un priecājos, vairāk nenākšu uz šito vietu sēdēt. Nīgruma kalngals iestājas brīdī, kad arī labā pusē atskan soļi un atkal plunkšķis, laikam arī aļņveidīgais aizgāja atpakaļ, no kurienes nācis. Tā sēžu līdz pusdeviņiem, tad parādās sarkanrīklīte, kas pa pretējās puses eglītēm lēkā un darās. Vēroju caur stiklu, izskatās koša, varētu būt, ka nomainīts tērps, kaut gan nezinu, kad un kā jamām tas mēdz notikties. Deviņos mežā iestājas normālais dienas ritms, visi kaut kur paklīduši darās savā nodabā, skaļāk uzvedas vien zīlīšu un citu mazputnu grupas, kas cenšas turēties kopā, un arī ne pārāk bieži.

Pastaiga gar upi

Rīts sākās pirms sešiem, samiegojies aizklunkurēju līdz virtuvei, čaiņiks vārās, kaut kāda paika no vakardienas vēl atstāta brokastu nodomam, aizklunkurēju atpakaļ uz istabu, iedarbinu rādiogalvas, satūcu somiņu, uzvelku atlikušos apģērba gabalus, sasienu bikšu galus. Aukstas brokastis piestāv aukstiem rītiem, svīst gaisma, apriju vēl pāris pazaļas vīnogas un uz lieveņa vēroju miglaino rītausmu. Kad kafeja izsūkta, var doties. Pļava ir slapja. Mežs arī, visi tiecas atdot savas ūdens lāses man. Uzmanīgi līkumoju caur kritušajiem kokiem, garām bebru mājiņai, līdz grāvja līkumam, iesēžos.

Man tīk auksti rīti arī tāpēc, ka ir sevišķi maz odu. Bet pa kādam jau tomēr ir, no vienas vai otras puses, un parādās ausu apvidū. Sabīdu lakatu vairāk uz ausīm, bet dilemma – gribas arī ko dzirdēt. Un šorīt ir ko dzirdēt. Mežs skan. Sīļi, protams, pieķērc pasauli, bet visādi mazie šiverējas un čivinās. Kaut kur tālāk iekšā mežā dzirdama stirna rejam, kaut kur aiz muguras kādi tramīgi soļi (ir taču jābaidās, pat ja nevar redzēt, no kā). Ūdens tomēr šorīt kluss, bebru uzpludinājums vēl nav atguvies no noplūdes (paldies vietējiem ļaudīm) un bebri vēl viņu nav lāgā saremontējuši, bet gandrīz, gandrīz jau ir. Pārlido zivjgārnis, njā, šorīt viņš še nesēdīsies, spītīgi lidos uz tālāku vietu… Nu lai. Klausos, kas apkārt notiek, sava veida pārdomas un spēles, ik pa laikam ieskatos pulkstenī (gandrīz vai reizi desmit minūtēs) un ik pa laikam nerakstu blociņā.

zvērs, kas varēja būt bebrsTā krasta pusē notiek kāda vāverkustība, zvērs nolaižas no koka un pazūd garajā zālē. Atslābinos, paskatos, vai viš iet, un skatos, kur šams parādīsies (jo zināma zvēram taka, bet ne vienmēr jāiet pa to pašu). Dažus metrus tālāk parādās nokaltušās grāvmalas eglēs, par kaut ko runājas, tad lejup un atpakaļ zālē. Pēc mirkļa parādās eglītē pie dambīša. Skatos un nekustos. Zvērišs skatās un klausās, tad nokrīt lejup un sparīgiem lēcieniem dodas uz dambīša. Sakustinu aparātu, autofokuss un zvērs sastingst, asums un kadrs un otrais kadrs brīdī, kad zvērs lido. Uzskrēja atpakaļ eglītē (apmēram metru virs zemes) un ļoti dusmīgi pāris lamušmakšķus nomet. Bet neredz mani. Tad izdomājusi, ka pa zariem drošāk, pārlec pie ozola un tiek pāri grāvītim pa augšu.

7:52, diez vai kāds te vēl parādīsies. Pēc minūtēm padsmit pretējā krastā lido mazs un pelēks kunkulis. Un pazūd. Laikam cirslis, pirms dienas vai divām vēroju jau šo radību, tikai pēc kādas n-tās reizes sapratu, kas tas bija, bet kājas vienalga nevar ieraudzīt – miglā tītas. Kunkulis kā jau kunkulis. Deviņos pacietība galīgi zudusi un lienu ārā. Zāles gan joprojām slapjas. Mājā tēja un maizes šķēle, tad izdomāju tomēr ņemt līdzi pīcku un virziens upe. Jāiet tālāk kā līdz grāvim, bet pa ceļam vēl briedīšu pēdas samanu. Priecīgi, priecīgi, ka šādi lopi te uzklīduši… Garām vienām mājām, garām otrām, dubļainās peļķu malās savus rakstus atstājis āpsis, mazliet tālāk arī lapsa, citā peļķē abi, tad vēl stirna. Trešās mājas. Tad meža puduris un jāgriežas pāri ganībām, cauri izcirtumam un iekšā diezgan vecā mežā. Zemsedze te kā labai gāršai, koki gan tā jokaini visādi te saauguši. Toties cūkām viss vienalga, un rādās vieta tīkama, gana daudz kas sapēdots un piestaigāts. Ieraugu upi, ir arī diezgan ūdens, nez, varbūt kāds zivjainais parādījies būs. Pamētājos. Paeju uz leju un pamētājos. Un atrodu cūkāriju! Jamie lopi izbradājuši abus krastus un noberzējuši dažus kokus un vēl dubļu vannas… Kārtīgs salons. Un atkal eju augšup pa straumi, lēnām un uzmanīgi bradāju pa krastiem vai seklākās vietās pa ūdeni, zivjaino nav, kaut vietas izskatās vairāk kā skaistas.

sabremzējies ūdrs atskatāsLīkums aiz līkuma, un sagāzumi, un lieli akmeņi un ūdra mēsli, un gliemeņu čaulas un reti gliemežvāki. Uz akmeņiem ūdenssūnas un pa kādai sārtaļģu kolonijai. Un atkal līkums, un kāda smuka vieta. Pāris iemetieni un sastingstu. Ī, ūdrs, un ko es te daru. Zvērīgais mani sen jau pamanījis, bet, tā kā vieta ļoti sekla, tad kur ienirt īsti nav. Tad nu lavās tāds pusiegremdējies. Laikam cieši piekaltais skatiens šo sanervozēja un mirklī, kad ņēmu ārā kameru, zvērs lieliem lēcieniem metās manā virzienā. Metri pieci, četri, tad trīs, kamera jau ārā, vāciņš norauts, un šis maina trajektoriju un blakus man iekšā lielas izgāztas egles sakņu mudžeklī. Grr, lādējos par neveiklību un piesēžu upes krastā, jamējs apakšā kaut ko arī cierē. Mazliet redzamākā vietā un autofokuss gļuko, eh. Atslēdzu, bet šis jau atpakaļ iekšā, nu labi, pasēdēšu un pavērošu. Pēc knapi minūtes zvērs saņēmās un metās ārā, kadrs, kadrs un vēl viens, tad pāris metrus tālāk lēciens uz krasta pusi, pa stāvkrastu augšup un aiz egles, pa upi ātriem soļiem metos uz leju, priekšā sagāzums, bet pirms tā ūdrainais šļūc (!) pa krastu lejup, kadrs, un iekšā kokos. Tur nav variantu. Uzrāpjos krastā un paeju metrus daždesmit lejāk, un zem krūma upes krastā nosēžos. Minūtes padsmit nosēžu, bet nav. Kaut kā sajūtos līdzīgs ūdra raksturam un liekos mierā, lai jau paliek. Eju apakaļ pie egles. Dažus metrus no tās piefiksēju kustību, kaut kāds plušķains kažoka gabals tur manāms un ieskatoties arī acis. Jenotsuns. Tīkama dieniņa! Pieeju tuvāk un caur zariem mēģinu atrast kādu skatu, kur šamo var apskatīt. Kaut kas jau ir, bet nekas lāgā nav. Laikam par tuvu piegāju, jo zvērs sāk ņerkstēt (kādi metri trīs), tad nošļūc mazliet zemāk. Paliecos uz upes pusi – šams lūr, aizslēpies aiz stumbra, noņerkstas ļoti īgni un, acīm redzami neapmierināts, izdomā nomirt.

domīgs jenotsuns - kur lai nomirst...Bet tā vieta, kur šams atmeties, tāda slīpa un zvērišs ieplunkšķ upē. Tēlo līķi. Es arī iekāpju upē. Zvērs izskatās ļoti autentiski, ap viņu pat riņķo mušas (laikam pastāvīgās pavadones), tikai deguns virs ūdensvirsas un nelieli elpas vilnīši. Acis aizmiegtas cieši un izskatās viegli iepuvušas, vispār arī smird pēc maitas. Un straumītē lēnām griežas. Vēroju, piebrienu, cik nu tuvāk var (tur padziļš tomēr), paskatu kādu labāku koka gabalu un ieplunkšķinu šim blakus. Absolūta vienaldzība. Tik deguns viegli ceļo virs vilnīšiem. Mjā, autentiski. Lai, neķēpāšos te ilgi, savācu izklīdušās pekeles un jābrien tālāk.

Pēc dažiem līkumiem pamodinu uz zara snauduļojošu zivdzenīti, kas pīkstēdams aiziet augšup pa straumi, bet nu arī sākas baigie sagāzumi un bebri arī savus zobus un ķepas pielikuši apkārtnei. Mazliet tālāk pusaizskalots tilts (jebšu aizskalots ir ceļš, pa kuru varēja tikt uz tilta) un tad sākās īsts čūkslis, salieku pīcku, jo jaušas, ka šitā nebūs viegla iešana. Un nākošo stundu vai divas vadu vietā (kas varētu būt tikai ap puskilometru gara), kur lielākoties zemi caurauž bebru alas, bet virspusi dāsni noklājuši apiņi un atvases, un jauni alkšņi, bet tajos paslēptas guļ lielās nograuztās apses un oši, un pārējie. Šeitan laikam kādus gadus sešus vismaz bebri darbojas, upi redzu tikai vietām un lielākoties no skatu punkta redzami vismaz divi bebru dambji (katru reizi citi). Lēnām virzos uz priekšu, līdz beidzot līkums un grāvis forsējamais. Tagad nav īsti vēlme jamo brist, tamdēļ ejos uz meža malas pusi, mežs gan joprojām saglabā līdzīgu pamežu, bet, attālinoties metrus daždesmit no upes, sākas arī lielāki koki, kādas simtgadīgas apses, pa kādam ozolam. Tieku līdz mežmalai, nu tač’, atkal grāvis. Šo gan forsēju un tieku iekšā augsto lakstaugu audzē, kurā dominē dadži un lēdzerkstes un visi citi, kam nav bijis slinkums un ir bijis iekšā tikt līdz gaismai, vēl klātu zāģētie krūmi gan čupās, gan vienkārši sagāzti. Čortojos un kārpos cauri, redzēt nekā nevar un laksti te trīsmetrīgie… Tieku apakaļ līdz grāvim, ka nav, ta nav, lauzīšos labāk pa mežu. Tad vēl metri divsimts un tieku līdz laukmalai, pļauta un siens saruļļots. Aizslāju līdz vienam rullim un ēnā piemetos atelsties un izbērt sēklas un gliemežus, un zarus, un lapas, un ko nu tur vēl no zābakiem. Zeķes slapas un savākušas visus labumus un sēklas. Pāris minūtes atpūtas un jāiet tālāk.
Līdz mājai tiku pēc kādas pusotras stundas, nebij’ vairs daudz palicis ko kātot.

Bebru vērošana I

Paķēru somu, statīvu, lakatus un cimdus, vēl brezentīgo jaciņu, un tad ar teciņiem vien uz uzbēruma un prom uz upes pusi. Saule vēl diezgan augstu, bet nez vai bobri jau nav izklīduši ārā skatīt, kur ko saēsties… Turpat ceļmalas krūmos ielienu un nokrāmēju mantas. Nez, te tie divi alkšņi tādi caurkadrīgi novietojušies, ņemsies kaut ko darīt lietas labā. Papīrnazis līdzi ir, jāgriež! Griežot vienu, nolauzu gandrīz visus posmus. Nogriezu, izvilku uz ceļa un pārdomāju – nolikšu netālu blakus gar izskreju zem ceļa. Kociņš smuki iegrimst, puses no zaļajām lapiņām tirinās pa ūdensvirsu. Uzstiepju vēl masktīklu un iesēžos. Paskatos pulksteni un domāju mazliet parakstīt, bet ūdensklajumiņa otrā pusē iesēžas zivdzenīts. Košs un tirinās. Ienirst un aizlido sānup krūmos iekšā. Pēc dažām minūtēm ir atkal šeit pat. Bet ieskatoties secinu, ka šis ir cits. Šis ir jaunais putns… No krūmiem izlido iepriekšējais. Abi parunājas un aizlido pāris metrus tālāk aiz krūmu pudura. No turienes pēc mirkļa atskan pļakš un lēnām uzvirmo ūdens virsma. Tad vēlreiz. Domājams, nesen izvests sīcis mācās, kā notiek medības. Jāpaspēj, kamēr vecāki vēl šamo pazīst. Kamēr putnelis vēl labi ar zīmēm un uzvedību rāda, ka grib ēst, un pats neko nemāk, tikmēr jau labi. Vecāki nesit un nedzen prom (nu un ja reizēm gadās sajaukt, tad pēc brīža taču tomēr attopas, ka atvase, nevis svešs un sitams konkurents). Pāris stundu laikā dažas reizes šie nosēžas tepat blakus krūmā vai mazliet tālāk priekšā. It kā jau vēro mani un uzmana, bet masktīkls palīdz un putneļi īsti nevar saprast, kas te krūmos iesēdies. Tik vien, ka pārāk nevar kustēties un odus nākas barot vairāk nekā gribētos.

Kādā mirklī tālāk fonā aiz muguras atskan mazliet nīgras un iedzērušas balsis, kādi mežstrādnieki vai, nekas pazīstamas nav dzirdams. Sēžu gan bezmaz pašā ceļmalā un īsti uz runāšanos šovakar neesmu noskaņots. Zivdzenīši novirmo tālāk. Zivdzenīši novirmo tuvāk. Kājāmgājēji divi – trajektoriju ietur, bet nu ar grūtībām. Aiz manis tā kā sabremzējas, bet saprotams pēc teksta, ka drīzāk savā starpā tomēr vēlētos izvicināties (viens) vai tomēr nevēlētos (otrs). Pēc brīža redzamas vien netīras flaneļa jakas, kas attālinās krēslainajā ceļā, ko no abām pusēm ieskauj krūmainais bebrārijs. Mazas radības dzīvojas pa apkārtnes krūmu saknēm un pērnajām lapām, bet tuvāk nenāk (pirms nedēļas bija viens ūdens cirslis, kam dikti iepatikās miķa cepelīns, bet pēc brīža sāka interesēt arī soma un zābīši, vismaz pa biksām nesāka rāpaļāt…), zivdzenīši pārcēlušies uz krūmu viņo pusi un šajā tikpat kā nerādās. Aiz muguras kas nočab… Kaķis! Tāds raibs un ruds, un pleķains. – Škic, maita! Un šamā virzienā aizlido dubļu pika. Pa krēslaino ceļu aizlēkā rudi raiba pūku bumba…

Jāvācas nost, odi ar vairs nav tie ciešamākie… Ir saaicināti visi kolēģi un, rādās, sāk vākties arī aizbebrārija iemītnieki. Noņemu tīklu, savācu loriņus un kājoju uz māju.

***

Vakars tāds sutīgs, diena bija karsta. Ietūcītas pusdienvakariņas un var stibīt vai tusnīt uz bebrārijmalu. Mok šodien kāds parādīs seju. Pēc dažām minūtēm esmu pie vietas un vēl pēc pārdesmit jau iesēdies. Bebri gan nav aiztikuši iegremdēto alksni it nemaz. Vispār tāda sajūta, ka šamie šeit nemaz nav rādījušies, un ja vēl citi lietotāji zin’ stāstīt, ka tie vēroti dažus simtus metru tālākā vietā krietnās niedrēs, kur kārtīgi tusnējuši un ņēmušies, tad, kas zin’, vai šamiem lopiem te maz ir interese vairs šajās dienās rādīties (jo manīti te nu jau vairāk nekā pirms nedēļas bija).

Zivdzenīši gan te ir joprojām. Un skaidrs – ja ir tāda zivtiņu bāze, tad kāpēc gan kaut kur būtu jādzenas projām… Tikai šodien uzreiz dodas uz to klajumiņu, kas aiz krūmiem. Un tur plunkšķinās un barojas. Ik pa brīdim atskan klusi pakšķi. Jo, ja ir noķerta zivtiņa, tad uzreiz dzīvu rīt nost arī nevar. Vispirms ir jānodauza, lai ir beigta pārtika. Un tad var tūcīt. Un tad pārlido. Un vēlreiz pārlido, aizlido garām un iesēžas kaut kur, nevar lāgā saskatīt, kur. Laikam aiz krūmiem, kas labajā pusē. Saauguši te tie alkšņi un vītoli un kārkli, zinies. Nu nevar bebri visu sagrauzt! Bebru māja, kas izrādās tepat vien daždesmit metrus tālāki iekšā krūmos, gan visnotaļ neapdzīvota izskatījās. Toties kāds te ir substrāts… Gadiem krātas rudeņu lapas un joprojām augošās saknes, kas sagūlušas kopā ar dzīvības pilnu dūņu slāni… Visādi kukaiņi un tārpiņi, un nematodītes, un vaboles… Dzīvība burtiski mudž tur bišķīt zem ūdens slāņa, barības vielām pārbagātā vidē. Šo to pierakstu. Nositu odu, kas koda pierē. (Nepatīkama vieta, kur daudz nervu un nevar ciest, ka kož. Vispār diezgan daudz tādu punktu uz ķermeņa, kuros, ja odi kož, nav īsti patīkami – muskulis ņem un pats sāk raustīties, gribi vai nē, sak’ vēl veģetatīvā nervu sistēma…). Kustība laikam neiepatikās putnelim. Tikai tagad pamanu, ka pāris metrus man priekšā sēž zivdzenīts. Bāc, un tagad vēl paspēt kameru savirzīt pareizos leņķos. Iekadrēju un putnelis aizlido. Nu jā, pats vainīgs. Masktīklam ir plusi un ir mīnusi – mani neredz, ja nekustos, bet es ar neredzu, ja dzīvība nekustās. Tomēr pēc brīža putnis ir vietā atpakaļ un šas varēs iefilmēt smukbildi, kur šamais pa puskadru, bet aiz muguras atskan riteņa šņerkstoņa pa mitrām smiltīm… Un putnelis pazūd aiz krūmiem. Valdis minas garām, samanījis, ka kāds te sēž, mazliet saminstinās. Lienu ārā un ceļos kājās, neies jau kaimiņu biedēt! (Galu galā pie šamā ir aizrunātas kādas cūku vietas un tādā garā…) Mjā, vīrs tiek nost no riteņa, pieturas pie viņa, lai nenokristu.

Laba diena, labs vakars. Tā un tā, bebru ļauži… Oi, tie jau te reti tagad, vot, tur tajā viņā galā, tur jā, tur var iet sēdēt, bet šite jau nav vērts (man gan zivdzenīši gana iepatikās). Vot, vienu dienu gan ūdru te redzēj’, laikam šogad. Bet kas zin, varbūt pirms diviem… Jā, somā divlitri, malks un malks, un Valdis piesēž. Ot, viņdien te cūkas redzēju. Nu, ne šite, bet tur pie mājas. No rīta gāju ārā un redzēj’. Eh, pīpēsi? Eh, nu ta ka tāds, es gan uzpīpēs. Nu ja, vakarā gāju ārā no māj’s un redzēj. Trīsdesmit gabalas. Oi, vairāk kā trīsdesmit. Iet viss bars. Mellā strīpā. Nu, vispirms iznāk divas lielās un skatās, vai ir kas ar’. Un tad sākās vien’ aiz otras, es saskaitīju trīsdesmit septiņas gabalas. Un tad beigās vēl divas skriešus metās pakaļ visām pārējām, un tad prom bij’. Bet cūkām jau ģimenē tik daudz nevar būt! Nu kā tie velli šitā? Nu vairāk kā trīsdesmit septiņas, melli purni. Uh! Un ir izpīpējies otrs smēķis.

Klau, bet tu kād’ ‘briedīt ir dabūjs ar’? Nē, eh, ka nau, ta nau. Nu, man tur aiz mājas nāk arī zvēr’! Būs jāiet jāpaskata, kas tur notiekās. Bet tagad dikti čūskas jau lien mājā. Ot, šogad seš ‘gabal nositu. Nē nē, zalkti es nesitu, un mežā ar neaiztiek, lai jau dzīvo! Patīk man tie zvēriņ, bet čūsks gan man nepatīk! Vot, biju ar draug’ aizgājis pie mājas pasēdēt, nu izdzēr’ un ies iekšā mājā, bet zin kā, viņam tur izpuvis grīdā caurums un ielīd’s viens tāds melns mājā. Šis tīri raustīgs palikās, he, un ņems ciri un sitīs nost. Bet es šim neļāv! Paņēm ar rokām un iznes ārā, nu lai kož tas zalktīt’s, viņam jau inde vāja. Un palaid. Nu milzīgs zvērs bij’ un aizrāpoj pa zāli prom. Pieteic’ šamam, lai uzliek uz tā caurum bleķ virsū. Nu nav jau patīkam, ka mājā lien iekšā visād mūdž!

Bet vakars paliek vēls un jādodas uz savu pusi, Valdis arī. Pačubinās pa zāli pretējā pusē ceļam, sameklē, kur glabājās slēpums un dodas uz savmāj!

Virs ceļa riņķo sikspārņi, ātros soļos dodos prom.