Pēdustāsti.lv

RasenesPirms pāris gadiem avīzē Sestdiena lasīju ceļojuma apakstu – pāris latvieši bija aizbraukuši uz kādu eksotisku zemi un tur redzējuši kukaiņēdāju augu, tas ar prieku ticis fotografēts un vēlāk pat rotāja avīzes lapu. Lasot rakstu, smīkņāju, jo bildē redzama apaļapu rasene – tiesa kas tiesa, kukaiņēdājs augs, taču sastopams purvos tepat pie mums Latvijā. Tad nu gan eksotiku redzējuši, es to redzu katru reizi ogās ejot…

Lasīto ceļojuma aprakstu atceros katru reizi, kad no jauna ieraugu šo augu, un tas man lika aizdomāties. Eksotikas alkās braucam uz tuksnešiem, lidojam pār okeāniem un tad priecājamies par sugām, ko var redzēt pat neizejot no Rīgas.

Nereti dzirdēts – Latvijā ir neinteresanta daba. Drīzāk gan Latvijā ir neredzīgi un emocionāli pārsātināti cilvēki. Daba pie mums ir pietiekoši interesanta, tik ne visi to māk ieraudzīt. Arī pie mums brīvā dabā dzīvo skorpioni, tāpat arī žņaudzējčūska sastopama mūsu purvu un mežu malās, kukaiņēdājaugi – protams, pie mums tie dzīvo – gan sauszemē, ķerot mušas un skudras, gan ūdenī, pārtiekot no bezmugurkaulniekiem un pat zivju mazuļiem. Ziemeļu eksotika roņi – nesen viens bija izpeldējis cauri visai galvaspilsētai un apmeties netālu no Rīgas HES. Visi mūsu putni ir pelēki un neinteresanti, tiešām? Arī oranži zilais zivju dzenītis, dzeltenā vālodze, ar krāšņo galvas rotu rotātais pupuķis, košais bišu dzenis, kurš kāzu rituālā noķer biti, nokož tai galvu un pasniedz savai iecerētajai – tiešām pelēki un neinteresanti?

Par laimi daba mūs joprojām ir spējīga iepriecināt ar tās skaistumu un raksturu, vienīgais, kas ir jāmāk mums – to ieraudzīt. Lai mācības un ceļojums Latvijas dabā būtu patīkamāks, mājaslapā Pēdustāsti.lv dalāmies ar savu pieredzi ieraudzīt un attēliem no pašu redzētā. Izveidotajā sadaļā Lauka piezīmes var lasīt mūsu pieredzi dzīvnieku meklējumos, sadaļā Raksti atrodama informācija gan par nepieciešamo inventāru, gan padomi tā izmantošanā. Bilžu sadaļā lēnām krājas attēli ar pie mums sastopamajām dzīvnieku sugām.

Iet dabā nenozīmē tikai nokāpt no asfalta un ieiet mežā, iet dabā nozīmē to saprast un izmantot jēgpilni, tādēļ organizējam informatīvas ekspedīcijas dabā, skatot dažādus biotopus, tajos sastopamos putnus un dzīvniekus. Cilvēkiem, kuriem interesē vairāk, piedāvājam ekspedīcijas ar iespēju izbaudīt nakti mežā, apgūt izdzīvošanas pamatus un drošības pasākumus.

Ronis Daugavā

Par to, ka Baltijas jūrā mīt roņi, nekādu šaubu nav. Ir dzirdēts ka tie iepeld arī upēs, bet šā vai tā, dzīvu roni dabā man tā arī nebija izdevies redzēt. Igaunijas salās tos varot vienkāršāk novērot, plānojām braucienu uz turieni, bet mazuļu laikā tas neizdevās, tā nu redzēt un nofotografēt roni kļuva par šī gada plāna punktu. Ar skaudību klausījos kā brālēns atstāstīja braucienu ar jūras kajakiem un klusu pieairēšanās mēģinājumu ronim, es, protams, tur nebiju… Organizējas brauciens uz Kolku un pirms tā vēl runājām, nu tad ronīti jāsatiek, diez vai tur būs. Un atkal, Twitteris un atstāsti, lasu un klausos kā redzēts ronēns liedagā sildāmies. Nervi neturēja un nākošajās brīvajās dienās devāmies uz Kolkas pusi, protams, liedagā nekādas pēdas un miņas, ka tur būtu uzturējies ronis… Tik putni vien redzami visapkārt.

Pirms pāris dienām man pa telefonu tika paziņots, jau divas dienas pie Rīgas HES ir dzīvojies ronis, bet šodien vairs nav bijis… nu ja scenārijs ierasts, ir, bet nav. Nākošās dienas pievakarē, kopā ar DB braucam uz fondu, kad 19:38 pienāk zvans, ronītis šobrīd ir! Par zvanu jāpateicas Inesei, jau biju atmetis domu, ka viņš tur vēl uzturēsies. Ko tagad darīt? Tikko ir iestājies mijkrēslis, līdz tumsai palikušas minūtes 40. Mašīna griežas apkārt, skrienam uz turieni. Pirms satumšanas esam pie ūdens un tik tiešām uz akmens guļ ronis, pagriezis savu vēderu pret rietošo saulīti. IR! Redzēts beidzot ir arī dzīvs ronis, protams, nākamā vēlme ir mēģināt to arī nofotografēt. Šodien tas nenotiks, tas skaidrs. Vakara pārdomas, ja rīt aizbraukšu nebūs, neaizbraukšu, visu dienu būs dzīvojies apkārt…

Ronis peldots, no bebra grūti atšķirtAr šādām pārdomām pavadu visu nakti, tomēr nebraukšu, tāpat esmu iedzīvojies laika deficītā. Ap dienas vidu sapratu, tāpat pastrādāt vairs nevaru, iemetu somā hidrotērpu, slēpni, binokli, uzkāpu uz riteņa un no Rīgas prom. Jau iepriekšējā vakarā biju noskatījis vietu, kurā būtu labākā iespēja iesēsties. Šogad izmēģinu jaunu maskēšanās tehniku, sagatavoju visu nepieciešamo, statīvs ūdenī, kājas ar, un sākas gaidīšana. Nepaiet ilgs laiks un pārlūkojot ūdeni pamanu, ka uz manu pusi peld bebrs, kas, protams, nav pārsteigums, jo arī iepriekšējā vakarā viņi te dzīvojās.

Binoklī skatot tuvāk saprotu, NAV GAN! Ir tomēr ronītis. Klusi vēroju, ūdens iemītnieks ienirst un nozūd no skata. Pēc minūtēm desmit, metru 60 attālumā pamanu, ka ūdenī kaut kas ņemas, saprotu, ka tā ir roņa galva. Tomēr izskatās, ka tas cīnītos un gandrīz vai slīktu. Skatot binoklī, noskaidroju iemeslu. Ronītim ir izdevies noķert zivi, kas ir manāmi par lielu ātrai notiesāšanai.

Noķerta zivs, pārāk liela lai norītu uzreiz 1 Noķerta zivs, pārāk liela lai norītu uzreiz 2 Noķerta zivs, pārāk liela lai norītu uzreiz 3

Minūtes 15 ronis cīkstējās ar zivi, to pārmetot, lai iekostos mugurā, pie žaunām, palaižot un atkal noķerot ūdenī. Šķiet tā arī viņš to notiesāja. Atkal viņš pazuda no skatiena. Dažādās šausmu filmās par ūdeņiem ir redzēti skati, kad liels vilnis kuļas pa ūdeni un ir skaidrs, ka zem tā slēpjas kāds briesmonis. Nepārspīlējot tieši tā arī izskatās, kad ronis medī zivis tuvu ūdens virsmai. Ātrums, kādā viņš spēja pārvietoties, bija man neiedomājams. Roņi spēj sasniegt ātrumu līdz pat 30 km/h. Kas ir tik pat ātri, cik ieminoties ar velosipēdu. Vienīgā starpība, ka ūdens ir reizes 700 blīvāks nekā gaiss. Skats ir iespaidīgs.

Ronis Medību turpinājums risinājās diezgan tuvu man, kad tās beidzās, viņš iznira, nespēju atturēties nenospiest fotoaparāta slēdzi. Viņš to pavisam noteikti dzirdēja, jo atradās apmēram četru metru attālumā no manām ūdenī esošajām kājām. Jau otro reizi šogad pārliecinājos, ka laba maskēšanās atmaksājas, ronis apstājās un lūkojās virsū, tomēr šķiet neredzēja mani. Saprata, ka kaut kas te ir, bet kas, to gan ne. Tā apmēram divas minūtes viņš man riņķoja apkārt un gariem galvas griezieniem pētīja apkārtni. Līdz šim lielākā pieredze ir tieši ar dažādiem pārnadžiem, un kad tie skatās virsū, tas ir uzreiz saprotams. Neesošā pieredze ar roņiem neļāva saprast, vai viņš mani redzēja vai ne, bet fakts ir viens, pat nostājoties tieši pretī man, tas neskatījās tieši virsū, bet pētīja visu priekšā esošo apkārtni.

Ronim ir tumšas un ļoti lielas acu zīlītes, tas apgrūtina saprast uz kurieni tieši tas skatās, ir skaidrs ka par šiem dzīvniekiem, pilnīgi noteikti, zināšanu pietrūkst. Tas liecina tikai vienu, būs jāmēģina vēl kādu reizi tikt tiem pietiekoši tuvu, lai varētu tos apskatīt, un mēģināt mazliet vairāk uzzināt par to uzvedību.

Ronis peldot 1

Viena aļna bilde, un pusgads līdz tai

Aļņa pēdas ne mazums bija redzētas gan tuvāk, gan tālāk no lauku mājām, bet tā sacīt, vaigā, alni uzlūkojis nebiju. Kādā no savām ekspedīcijām D.d bija uzgājis diezgan bieži alniski apmeklētu meža degumu. Tā nu vienā piektdienā, uzvalka biksēs uzreiz pēc semināra devāmies uz mežu. Kļūdiņa laika prognozē bija paslēpusi vētru, kā rezultātā lūstošo zaru un pamatīgā aukstuma iespaidā, jau kārtīgā tumsā, nācās lauzties no meža ārā un mēģināt tikt uz Rīgu.

Laiks pārdomām un nākamais mēģinājums, atkal windguru bija sagatavojis pārsteigumu… Iekārtošnās, skata lenķu novērtēšana, mantu maskēšana, viss izdarīts, nu var mēģināt iet gulēt un gaidīt rītausmu. Bet pirms rītausmas modinājuma nostrādāja sniegpārslas, kas bija paspējušas noklāt visu guļammaisu un fotografēšanai sagatavoto tehniku (par laimi sasegtā veidā), un atkal tukšs, auksts un slapjš rīts. (Wasabi palīdz…)

Sestdienas rītā samērā vēla mošanās, tomēr abi ar Daigu (DB) nolemjam izbraukt kaut kur ārā. Devāmies uz to pašu jau zināmo degumu, DB skatoties binoklī man jautāja: “Tas nav alnis?”. Jauki, un “ko vēl es neesmu pamanījis?”, nodomāju. Otru alni es arī nepamanīju, sākums jauks… sekoja 800 m gara lavīšanās un aptuveno vietu paredzēšana, līdz izdevās tam tikt klāt līdz metriem 40. Kaut arī bija maskējošs apģērbs, tiku pamanīts un skatu meklētājā redzēju, kā aļņa ciska pazūd mežā tumšajā… atkal nekā…

CelmgalvisKādu laiku pavadīju domājot, kā maskēti pielavīties? Kā atbilde tika sākta tā sauktā Gilija šūšana (pēc skata klusi staigājošs krūmu puduris). Kopā tērpa radīšanai divu nedēļu laikā tika pavadītas vairāk nekā 30 stundas. Pienāca tērpa izmēģinājuma reize. Mežā ierados neilgi pēc 4:00, protams, absolūtā tumsa, velku savu kostīmu, “bāc!”, sapratu ka esmu aizmirsis vienu cimdu, temperatūra naktī kādi -12, neko, uzvilku rezerves zeķes kā dūrainīšus un devos uz plānoto satikšanās vietu. Ejot nogānijos par biezo sērsnu, kas īpaši skaļi šonakt lūza, tomēr nopriecājos saprotot, ka pašā mežā sniega ir pamaz un tas ir klusi ejams. Ar aparātu rokās devos uz priekšu. Mežu puslīdz zināju, tādēļ arī pilnīgā tumsā spēju atpazīt iepriekš redzētās vietas, pamanīju izgāzta celma kontūru, it kā līdz šim nebija manīts, paskatījos, nobrīnījos, neko, devos uz priekšu, pārsteigums bija tad, kad metru 10 attālumā celms pret mani pagrieza galvu…

Sastingu… kad celms atgriezās iepriekšējā pozā, lēnām atkāpos līdz tuvākajam kokam un apgūlos ~14 m, tā kādas stundas trīs ar pusi gulēju vērodams. Sapratu, ka guļu blakus tam pašam alnim, ko jau tik ilgi meklēju. Lēnām sāka kāpt gaisma, eksponometrs saka 15sek tad 10sek. Gaismai austot, arī noskaidrojās gulošā dzīvnieka apveids.

Gaidot saullēktuLīdz šim viņš man vairs nebija pievērsis ne mazāko uzmanību, sāku domāt, ko man vajag no somas? Izņēmu no tās pāris Provijas, ieliku kabatā. Jau bez somas sāku lavīties tuvāk, kāda jēga lavīties tuvāk, ja man ir tumšs 2x TC virsū? Diez vai man to vajadzēs… Noņēmu to nost, atstāju mellenēs un lavījos tālāk… atstājot aiz sevis inventāra sliedi (arī cimdu, zeķi un objektīva vāciņu), pietuvojos līdz 6 m. Bez konvertiera ekpozīcija, protams, kļuva jēdzīgāka un nu tā sāka kāpt straujāk 4sek, 2 sek, 1/8. Pie 1/25 veicu pirmo kadru, biju priecīgi pārsteigts, ka ne slēdzis, ne filmas motors neaizbiedēja blakus gulētāju… Gaismai austot, tika izbildētas un pārlādētas 2 filmas. Kad viņš cēlās augšā, sabijos, bet viņš tikai pastaipijās un sāka šķīt apsalušās mētras. Tā nu gulēju vēl pāris stundas, bildēdams ēšanas procesu un klausoties skaņu kā mētras tiek saberztas starp viņa zobiem… Pēc brokastīm viņš man blakus atstāja pamatīgu kūpošu čupu un cienīgi lēnām aizgāja savu ceļu dziļāk iekšā mežā…

Sabojātās bildes

Laboratorijas kļūda (tiem punktiem tur nevajadzēja būt!!!)Nonākot Rīgā, protams, vēlējos pēc iespējas ātrāk attīstīt savus slaidus un tūdaļ ar nesu uz vienu no retajiem kantoriem, kurš taisa E-6. Starp lekcijām atskrēju pēc filmām, bet man lika pagaidīt, vēl neesot gatavas, laiks ritēja, un vajadzēja skriet atpakaļ, dabūju filmu paku un skrēju uz lekciju anatomikumā. Apskatot filmas rūpīgāk, pamanīju nepatīkamu pārsteigumu, filmas nebija noskalotas un uz tām atradās lielāki un mazāki emulsiju noēduši punkti vidēji ap kvadrātmilimetru lieli. Tā nu no visa pasākuma ir palikuši tikai daži nesabojāti kadri, kurus bija jēga arī ieskenēt. Uzreiz nebija iespēja iet uz laboratoriju atpakaļ, pēc laika to vairs jēga darīt nebija.

Tāds nu stāsts aiz vienas bildes, kas ildzis vairāk nekā pusgadu. Daudz vai maz, grūti spriest, bet kā Alnītis mostās un sildās ziemas rīta saulē, es tomēr esmu redzējis.

Alnis saullēktā

Brieži

Pēdējos gados briežu skaitam ir tendence pieaugt, par to rūpējās gan labvēlīgie klimatiskie apstākļi ar pietiekoši kailajām ziemām, gan mednieku kolektīvu ieinteresētība. Protams, palielinoties briežu skaitam, palielinās arī to apdzīvotā teritorija. Un beidzot, pirms diviem gadiem, apstaigājot sev zināmos mežus, starp aļņu pēdām uzgāju arī briežu atstātās zīmes. Briedis ar savu izcilo redzi, dzirdi un ožu nebūt nav viegli pamanāms dzīvnieks, visi mani mēģinājumi to ieraudzīt beidzās ar neveiksmēm, un tajās reizēs, kad bija izdevies tam nokļūt pietiekoši tuvu, tas bija spējis manis nemanīts noslēpties biežņās, kurās to meklēt būtu gaužām nevajadzīgi. Tuvākā tikšanās bija septembra beigās, kad sadzirdēju arī pirmos baurojienus, sajūta bija pacilājoša – dzirdēt to pirmatnīgo saucienu, kura dēļ viss mežs uz mēnesi kļūst gaužām tramīgs. Laikam sajūtot ko nelāgu, arī labākā izdevība man gāja secen, jo ragainas kungs apstājās tieši pirms izcirtuma, kura otrā galā es sēdēju. Atlika vien priecāties par meža skaņu.

Pagājušā gada augustā, atceļā no mežacūku slēpņa vietas gāju gar lauka malu, kur metru 300 attālumā pamanīju siluetu. Gaismas trūkuma un miglas dēļ novērtējumu veicu nepareizu. Vējš pūta uz manu pusi, tādēļ nospriedu, ka varu doties mājup gar lauka malu, neizbiedējot stirnu. Ejot, protams, palaikam uzmetu aci stāvošajam tēlam, tēls pagrieza galvu uz manu pusi, un tad arī sapratu, ko migla no manis bija slēpusi… Stirnai uz galvas atradās ragu rota, skats atgādināja situāciju, it kā cilvēks ar paceltām rokām pagrieztu savu ķermeni pret mani. Beidzot skaidrāk varēja saskatīt, ka virs galvas slējās divi pamatīgi ragi. Sekoja kopīgs apstulbuma un nogaidīšanas mirklis un briedis pagriezās un devās uz lauka malu, pazuzdams mežā. Beidzot es viņu biju redzējis savām acīm…

stirnasOtrajā vakarā bija skaidrs, ka esmu īstajā vietā. Baura skaņas bija man blakus, ap 100 m, tomēr diemžēl arī šovakar gaismā neiznāca redzēt neko vairāk par rietošo sauli. Tumsā sadzirdēju soļus aiz sevis, bija skaidrs, ka pa taku pārvietojas kas lielāks nekā jenotsuns vai stirna, zem koka nostājās briedis. Man par prieku tas draudus manī nesaskatīja, pavērsa skatienu uz koku, kurā sēdēju, vēl kādas minūtes pastāvēja un lēniem soļiem devās pāri izcirtumam… Rīta saule nāca kopā ar miglu, kas mani priecēja, tā cēlās vienā konkrētā līnijā augšā no grāvja, tādā veidā radot skaistu sētu meža vidū, atkal stirnas pārstaigāja izcirtumu, nogaidīju vēl pāris stundas un kāpu lejā…

migla1Diemžēl pa dienu mani sazvanīja kolēģi no slimnīcas, laikam sajūsmā biju piemirsis pabrīdināt, ka nebūšu… Nu mani aktīvi meklēja. Lai izbēgtu no nepatīkamām sekām, sapratu – šī ir pēdējā nakts baurā, pēc tam ir jādodas atpakaļ uz Rīgu.

Atkal mainīju savu slēpņa vietu uz šķietami piemērotāku. Apmetos kokā starp izcirtumu un grāvi, kam otrā pusē bija jaunaudze. Apmēram 15 m attālumā no manis bija pamatīgi izstaigāta grāvja pāreja, uz kuru liku lielās cerības. Stundas gāja un mežā sākās rosība, sapratu, ka jaunaudzē dzīvojas mežacūka ar savu jauno paaudzi. Kaut arī aktivitāte bija liela, nepameta sajūta, ka cūciņas šķiet iebiedētas. Gaisma jau sāka lēnām plēnēt, un beidzot cūciņas gatavojās iet pāri pārejai, protams, kamera bija gatavībā un ķermeni pārņēma satraukums – nu labi, nebūs brieža bildes, bet vismaz cūciņām būs smuks kadrs… Visa ģimene tuvojās grāvja malai, kad tā pēkšņi it kā iespurdzās, nokustējās, sastinga, nokustējās, un skaņa tika izslēgta…

Pēc sekundēm divām sapratu iemeslu un savu kārtējo kļūdu, atskanēja baura rēciens tieši man aiz muguras, gaidot mežacūkas nebiju pamanījis to, ka izcirtumā ir ienācis bullis. Sekoja nākošais baurojiens. Kaut arī skaņa nebija nepazīstama, es nobijos, pārņēma pirmatnīgas sajūtas un emocijas, droši vien līdzīgas skaņas izdeva arī dinozauri. Tādā veidā visu mežu pieskandinot un izbiedējot.

Baurs!Nedaudz neaptverami šķiet tas, kā briežu bullim izdodas ar savu balsi piepildīt visu esošo klusumu – tā ir nevis kā spiedziens vai rūciens, bet kā skaņa, kas aizpilda pilnu skaņu amplitūdu. Lēnām griezos apkārt, lai apskatītu baurotāju, tas bija pavecs bullis ar 12 žuburu ragiem, diemžēl pa šo laiku saule bija darījusi savu vakara darbu un rietējusi. Nomērot ekspozīciju sapratu, ka manas vīzijas ir jāmaina: ISO 800 un F4,5 vairs nekam neder, diafragmu uzreiz savam divsimtniekam griezu vaļā līdz galam, bet arī F2,8 deva tikai 1/8 sekundes, negribīgi ISO ar cēlu uz maksimumu, pats gaismas minimums 1/30, bet tā jau tas dabā ir vienmēr – gaismas, dzīvniekus bildējot, nepietiek.

Uznākot uz skatuves

Briedis cēli gāja pāri izcirtumam un apstājās, pa laikam visam mežam paziņojot par savu eksistenci… Ar fotoaparātu darīju, ko varēju, un tā nu tapa manas pirmās baurojošā brieža bildes…
Arī rīts mani iepriecināja ar skaistu miglu, un protams arī ar krītošu temperatūru. Kaut arī sala, biju priecīgs un vēlējos ātrāk izpētīt vakarā uzņemtās bildes… Cauri miglai pie manis devās stirnu kaza ar savu mazo, kas, liekas, bija paredzējis foto sesiju. Izteiksmīgi grauzdams lapas, tas devās tieši man pretī, paspēju izdarīt pāris uzņēmumus kad… Te nu bija nākošā tik nepielūdzamā lieta, bildējot dzīvniekus – saulei lecot, objektīvs aizsvīda… Nepacietīgi gaidīju saules starus, kas spētu stiklu nosusināt, objektīvu pavērsu pret sauli un minūtes desmit to žāvēju. Kazlēns pa to laiku bija atnācis līdz 8 metru attālumam no manis, skaisti… Mamma nebija sekojusi līdzi savam mazulim un pati devusies pāri uz jaunaudzi. kazlēns Kazlēns pacēla galvu un saprata, ka ir atstāts viens, tad nu veikliem soļiem tas devās līdzi mātes pēdās… Nevar gribēt visu vienā reizē, paliku bez stirnas portreta, objektīvs atsila apmēram minūti pēc kazlēna aiziešanas, nu neko. Brauciens uz Rīgu izrādījās daudz nogurdinošāks nekā biju gaidījis, savu darīja miega trūkums un nevēlēšanās apkrauties ar lieku pārtiku un ūdeni. Līdz Rīgai bija palikuši kādi kilometri 40, bet spēka vairāk nebija… Nācās zvanīt papildspēkiem ar sarkano krūmu ruksi, lai ved mani mājās… Emociju un noguruma dēļ tā arī uz slimnīcu šajā nedēļā netiku, bet tas bija to vērts…

Kas ir ūdele?

Kāda izskatās ūdeļāda, šķiet, zinās lielākā daļa cilvēku. Ja nu tomēr nezini, tad droši pajautā to kādai dāmīgākai dāmai… Stāsts droši vien nebūs par ādu, bet gan no tās pašūto skaisto kažociņu, kas tik labi izskatās mugurā… Te nu nevar nepiekrist, ka šim dzīvnieciņam ir tiešām skaists kažoks ar biezu pavilnu un gariem akotmatiem. Varbūt arī šī iemesla dēļ pats dzīvnieks tiek raksturots kā “mazs pūkains jaukumiņš” un “viņam ir tik smuks purniņš un tā mutīte, actiņas” – šie ir citāti no manu kursabiedreņu puses… Tāds nu tiešām ārēji šis kustonis izskatās…

Pēc garāka bridiena pa purviem beidzot devos atpakaļ uz māju pusi. Gāju gar nelielu upīti, kuras ielokā ar pamanīju nelielu sakumpušu dzīvnieciņu… Pirmā doma bija par kādu no grauzējiem, bet tajā brīdī gar upītē ietekošo strauta malu brūnganais spalvu kamols izdarīja pāris slaidus aukstasinīgus lēcienus un sastinga, sastingu arī es un lēnām pietupos…

Ne uzreiz sapratu lēkāšanas iemeslu, bet brīdī, kad ūdele pagrieza savu mazo, mīļo sejiņu, arī tas tapa skaidrs… No mazās mutītes ārā rēgojās divas vardes kājas, kas šinī brīdī vairāk atgādināja garas nokarenas ūsas. Pārējā vardes daļa bija ietilpusi dzīvnieciņā…

Lēni un mierīgi sāku gatavot fotoaparātu bildēšanai, diemžēl tas bija somā, pie kuras papildus karājās arī statīvs, kas visu procesu palēnināja un padarīja daudz skaļāku. Ūdele pārkoda vardīti ar pāris nelieliem kodieniem un bez lielas minstināšanās devās man pretī uz upītes pusi, nokritušās vardes kājas tai vairs neizraisīja nekādu interesi.

Nonākot pie ūdens, tā atrada vidēja lieluma akmeni un nekavējoties pieplaka tam – tādā veidā, ka tikai galva būtu redzama potenciālajam upurim. Man iepatikās šī poza, kādā akmens kante tika izmantota slēpņa radīšanai… Šinī pozā ūdele palika, uzmanīgi vērojot ūdeni zem sevis. Ticamākais, ka gaidīja kādu zivi vai nākamo abinieku… Tomēr nepacietība darīja savu, un tā pārvietojās tālāk pa krasta akmeņiem.

Šķiet, tad viņa sadzirdēja arī slēdža izdoto skaņu. Tomēr prom tā nebēga, sākumā viņa mani pamatīgi nopētīja, pieļauju, ka izvērtējot iespējas mani uzveikt. Ne mazums dzirdēts, ka ūdele uzbrūk par sevi stipri lielākiem putniem… Šoreiz tā izvēlējās ielēkt ūdenī un nirstot atrast sev slēptuvi. Tā kā ūdens bija diezgan caurredzams, ar skatu tai sekoju. Gaisu sīkais zvērēns uznira ieelpot diezgan bieži, nonirstot kopā metrus 15, tas beidzot atrada paskalotas saknes, kurās arī nozuda no mana skata…

Ūdele ir tiešām skaists dzīvnieks un interesanti skatīties, kā tā dzīvojas pa krastu, ūdeni un ložņā pa piekrastes saknēm, tomēr… Pēc novērotā grūti atrast atbilstošu apzīmējumu visam īpašību kopumam… Bet, lai nu kā, ūdele ir plēsējs pēc savas dziļākās būtības.

Amerikas ūdele