Zem kokiem un gar ūdeni

Notiksies šo sestdien un svētdien, attiecīgie datumi sanāktu 8. un 9. oktobrī.

Lūgtum nebīties, bet rēķināties ar to, ka  liela daļa iešanas notiksies nakts mellumā, pie iespējas, nelielu gaismiņu pavadībā…

Domājams, ka nekas no tālāk rakstītā nav ņemams par “šito redzēsim noteikti”, bet vismaz koki un ūdens būs. Vēl varētu spīdēt tāda lieta kā iespēja dzirdēt kādas pūces (varbūt), ejot garām mājām, tuvākā vai tālākām, iespēja dzirdēt suņus, cerams diezgan liela iespēja dzirdēt briežu bauru, iespēja sabīties no vai sabiedēt meža zvērus. Kā arī zvaigžņu lietus, protams, ja nebūs nomācies ellīgi stipri. Dienas laikā atsegumi gar Braslu, visādi laksti un augi, varbūt rudens, varbūt laši, varbūt lašu ķērāji. Zīdītāji? Diezin vai, bet varbūt paveicas – ar viņiem jau galu galā nekad nevar zināt…

Par līdzi ņemamām mantām… Īstenībā nekas obligāts līdzi jāņem nav. Līdz ar to “must have” liste ir visnotaļ nosacīta, bet lūgtum nepārvērtēt sevi/savu veselību/karmu/”vai nav vienalga ko” un iespējams ņemt vērā lietas, kas pieminētas (tā teikt highly recomended):

  • gaismeklis nakts iešanai;
  • siltāks apģērbs noteikti nāks par labu nakts laikā un jo sevišķi no rīta;
  • apavi ar paaugstinātu ūdens izturību;
  • ēdiens(!) lai apmēram diennakts un gājiens neizsmeļ spēkus (būs līdzi prīmuss, karsta ūdens nodrošināšanai un tā.) (p.s. pakritušie tiks atstāti mežā… Sēnēm par barību!);
  • follijsega ir baigā manta, bet skatiet vai navajag tomēr paķert līdzi arī guļammaisu+paklājiņu, ir versija, ka kādas pāris stundas rīta pusē varbūt varētu arī miegam veltīt;
  • atkarībā no laikapstākļiem, bet apģērbs, kas spēj izrādīt pretestību nokrišņiem;
  • abstraktais termins – jautājumus…

 Sāksim iet 19tos ar kaut ko… (sakarā ar to, ka autobuss no rīgas Braslā piestāj 19:03), bet mazums no kurienes te visādi ļauži brauc. Piemēram, no Valmieras būtu 19:23. Lūk. Nākošās dienas pēcpusdienā projām došanās, nu jā, pēcpusdien, kaut kādi autobusi vai īkšķošanas metode.

Ja nu kas, jautājumi/pieteikšanās komentos!

Melnais stārķis

Melnais stārķis savā ziņā ir kļuvis par dabas aizsardzības ikonu, tomēr tajā pašā laikā zināšanas, kas ir pieejamas par šo putnu, ir trūcīgas. Latvijā šīs sugas izpēte intensīvi aizsākta jau 1993. gadā, tomēr putna slēptais dzīvesveids un bailes no cilvēkiem, padara tā pētīšanu “mazliet” sarežģītu.

Katru gadu Latvijā tiek pārbaudīta daļa no zināmajām melno stārķu ligzdām. Šis ligzdošanas sekmju monitorings ir gan gana laik-, gan resursu ietilpīgs, jo šie putni ligzdo visā Latvijas teritorijā un pārsvarā attālums starp blakus esošām ligzdām arī ir spēcīgs arguments. Turklāt to veic tikai daži cilvēki un pēdējos gados pa saviem līdzekļiem. Tajā pašā laikā šī monitoringa laikā iegūtas zināšanas ir svarīgākās, lai novērtētu stārķu populācijas stāvokli vismaz Latvijā (jo skaties kā gribi, bet dabai cilvēka novilktas robežas lielākoties ir mazāk nekā nesvarīgas).

Šovasar vēlu jūlijā devāmies līdzi melno stārķu pētniekam Mārim Strazdam monitoringa lauka darbos pārbaudīt ligzdas un, ja iespējams apgredzenot mazuļus. Divās dienās apmeklējām septiņas zināmas ligzdas, no kurām tikai trīs bija apdzīvotas. Divās Jānis kāpa pie tām (viena bija diezgan riskanta, jo kāpjot varētu nolūzt zars uz kura ligzda turējās), mazuļi tika nolaisti lejā no koka, apgredzenoti, mērīti, svērti, paņemti DNS paraugi, un pēc tam droši nogādāti atpakaļ kokā, savā ligzdā.

Pēc praktiskajiem darbiem Māris mazliet pastāstīja, kas vispār notiek ar melnajiem stārķiem. Nevarētu sacīt, ka viņiem pietrūkst problēmu… Bet par tām sīkām stāsta Māris:

Šajā stārķu gredzenošanas ekspedīcijā piedalījās Māris Strazds, Jānis Urtāns, Madara Peipiņa un Dāvis Drazdovskis.

Pastaiga gar upi

Rīts sākās pirms sešiem, samiegojies aizklunkurēju līdz virtuvei, čaiņiks vārās, kaut kāda paika no vakardienas vēl atstāta brokastu nodomam, aizklunkurēju atpakaļ uz istabu, iedarbinu rādiogalvas, satūcu somiņu, uzvelku atlikušos apģērba gabalus, sasienu bikšu galus. Aukstas brokastis piestāv aukstiem rītiem, svīst gaisma, apriju vēl pāris pazaļas vīnogas un uz lieveņa vēroju miglaino rītausmu. Kad kafeja izsūkta, var doties. Pļava ir slapja. Mežs arī, visi tiecas atdot savas ūdens lāses man. Uzmanīgi līkumoju caur kritušajiem kokiem, garām bebru mājiņai, līdz grāvja līkumam, iesēžos.

Man tīk auksti rīti arī tāpēc, ka ir sevišķi maz odu. Bet pa kādam jau tomēr ir, no vienas vai otras puses, un parādās ausu apvidū. Sabīdu lakatu vairāk uz ausīm, bet dilemma – gribas arī ko dzirdēt. Un šorīt ir ko dzirdēt. Mežs skan. Sīļi, protams, pieķērc pasauli, bet visādi mazie šiverējas un čivinās. Kaut kur tālāk iekšā mežā dzirdama stirna rejam, kaut kur aiz muguras kādi tramīgi soļi (ir taču jābaidās, pat ja nevar redzēt, no kā). Ūdens tomēr šorīt kluss, bebru uzpludinājums vēl nav atguvies no noplūdes (paldies vietējiem ļaudīm) un bebri vēl viņu nav lāgā saremontējuši, bet gandrīz, gandrīz jau ir. Pārlido zivjgārnis, njā, šorīt viņš še nesēdīsies, spītīgi lidos uz tālāku vietu… Nu lai. Klausos, kas apkārt notiek, sava veida pārdomas un spēles, ik pa laikam ieskatos pulkstenī (gandrīz vai reizi desmit minūtēs) un ik pa laikam nerakstu blociņā.

zvērs, kas varēja būt bebrsTā krasta pusē notiek kāda vāverkustība, zvērs nolaižas no koka un pazūd garajā zālē. Atslābinos, paskatos, vai viš iet, un skatos, kur šams parādīsies (jo zināma zvēram taka, bet ne vienmēr jāiet pa to pašu). Dažus metrus tālāk parādās nokaltušās grāvmalas eglēs, par kaut ko runājas, tad lejup un atpakaļ zālē. Pēc mirkļa parādās eglītē pie dambīša. Skatos un nekustos. Zvērišs skatās un klausās, tad nokrīt lejup un sparīgiem lēcieniem dodas uz dambīša. Sakustinu aparātu, autofokuss un zvērs sastingst, asums un kadrs un otrais kadrs brīdī, kad zvērs lido. Uzskrēja atpakaļ eglītē (apmēram metru virs zemes) un ļoti dusmīgi pāris lamušmakšķus nomet. Bet neredz mani. Tad izdomājusi, ka pa zariem drošāk, pārlec pie ozola un tiek pāri grāvītim pa augšu.

7:52, diez vai kāds te vēl parādīsies. Pēc minūtēm padsmit pretējā krastā lido mazs un pelēks kunkulis. Un pazūd. Laikam cirslis, pirms dienas vai divām vēroju jau šo radību, tikai pēc kādas n-tās reizes sapratu, kas tas bija, bet kājas vienalga nevar ieraudzīt – miglā tītas. Kunkulis kā jau kunkulis. Deviņos pacietība galīgi zudusi un lienu ārā. Zāles gan joprojām slapjas. Mājā tēja un maizes šķēle, tad izdomāju tomēr ņemt līdzi pīcku un virziens upe. Jāiet tālāk kā līdz grāvim, bet pa ceļam vēl briedīšu pēdas samanu. Priecīgi, priecīgi, ka šādi lopi te uzklīduši… Garām vienām mājām, garām otrām, dubļainās peļķu malās savus rakstus atstājis āpsis, mazliet tālāk arī lapsa, citā peļķē abi, tad vēl stirna. Trešās mājas. Tad meža puduris un jāgriežas pāri ganībām, cauri izcirtumam un iekšā diezgan vecā mežā. Zemsedze te kā labai gāršai, koki gan tā jokaini visādi te saauguši. Toties cūkām viss vienalga, un rādās vieta tīkama, gana daudz kas sapēdots un piestaigāts. Ieraugu upi, ir arī diezgan ūdens, nez, varbūt kāds zivjainais parādījies būs. Pamētājos. Paeju uz leju un pamētājos. Un atrodu cūkāriju! Jamie lopi izbradājuši abus krastus un noberzējuši dažus kokus un vēl dubļu vannas… Kārtīgs salons. Un atkal eju augšup pa straumi, lēnām un uzmanīgi bradāju pa krastiem vai seklākās vietās pa ūdeni, zivjaino nav, kaut vietas izskatās vairāk kā skaistas.

sabremzējies ūdrs atskatāsLīkums aiz līkuma, un sagāzumi, un lieli akmeņi un ūdra mēsli, un gliemeņu čaulas un reti gliemežvāki. Uz akmeņiem ūdenssūnas un pa kādai sārtaļģu kolonijai. Un atkal līkums, un kāda smuka vieta. Pāris iemetieni un sastingstu. Ī, ūdrs, un ko es te daru. Zvērīgais mani sen jau pamanījis, bet, tā kā vieta ļoti sekla, tad kur ienirt īsti nav. Tad nu lavās tāds pusiegremdējies. Laikam cieši piekaltais skatiens šo sanervozēja un mirklī, kad ņēmu ārā kameru, zvērs lieliem lēcieniem metās manā virzienā. Metri pieci, četri, tad trīs, kamera jau ārā, vāciņš norauts, un šis maina trajektoriju un blakus man iekšā lielas izgāztas egles sakņu mudžeklī. Grr, lādējos par neveiklību un piesēžu upes krastā, jamējs apakšā kaut ko arī cierē. Mazliet redzamākā vietā un autofokuss gļuko, eh. Atslēdzu, bet šis jau atpakaļ iekšā, nu labi, pasēdēšu un pavērošu. Pēc knapi minūtes zvērs saņēmās un metās ārā, kadrs, kadrs un vēl viens, tad pāris metrus tālāk lēciens uz krasta pusi, pa stāvkrastu augšup un aiz egles, pa upi ātriem soļiem metos uz leju, priekšā sagāzums, bet pirms tā ūdrainais šļūc (!) pa krastu lejup, kadrs, un iekšā kokos. Tur nav variantu. Uzrāpjos krastā un paeju metrus daždesmit lejāk, un zem krūma upes krastā nosēžos. Minūtes padsmit nosēžu, bet nav. Kaut kā sajūtos līdzīgs ūdra raksturam un liekos mierā, lai jau paliek. Eju apakaļ pie egles. Dažus metrus no tās piefiksēju kustību, kaut kāds plušķains kažoka gabals tur manāms un ieskatoties arī acis. Jenotsuns. Tīkama dieniņa! Pieeju tuvāk un caur zariem mēģinu atrast kādu skatu, kur šamo var apskatīt. Kaut kas jau ir, bet nekas lāgā nav. Laikam par tuvu piegāju, jo zvērs sāk ņerkstēt (kādi metri trīs), tad nošļūc mazliet zemāk. Paliecos uz upes pusi – šams lūr, aizslēpies aiz stumbra, noņerkstas ļoti īgni un, acīm redzami neapmierināts, izdomā nomirt.

domīgs jenotsuns - kur lai nomirst...Bet tā vieta, kur šams atmeties, tāda slīpa un zvērišs ieplunkšķ upē. Tēlo līķi. Es arī iekāpju upē. Zvērs izskatās ļoti autentiski, ap viņu pat riņķo mušas (laikam pastāvīgās pavadones), tikai deguns virs ūdensvirsas un nelieli elpas vilnīši. Acis aizmiegtas cieši un izskatās viegli iepuvušas, vispār arī smird pēc maitas. Un straumītē lēnām griežas. Vēroju, piebrienu, cik nu tuvāk var (tur padziļš tomēr), paskatu kādu labāku koka gabalu un ieplunkšķinu šim blakus. Absolūta vienaldzība. Tik deguns viegli ceļo virs vilnīšiem. Mjā, autentiski. Lai, neķēpāšos te ilgi, savācu izklīdušās pekeles un jābrien tālāk.

Pēc dažiem līkumiem pamodinu uz zara snauduļojošu zivdzenīti, kas pīkstēdams aiziet augšup pa straumi, bet nu arī sākas baigie sagāzumi un bebri arī savus zobus un ķepas pielikuši apkārtnei. Mazliet tālāk pusaizskalots tilts (jebšu aizskalots ir ceļš, pa kuru varēja tikt uz tilta) un tad sākās īsts čūkslis, salieku pīcku, jo jaušas, ka šitā nebūs viegla iešana. Un nākošo stundu vai divas vadu vietā (kas varētu būt tikai ap puskilometru gara), kur lielākoties zemi caurauž bebru alas, bet virspusi dāsni noklājuši apiņi un atvases, un jauni alkšņi, bet tajos paslēptas guļ lielās nograuztās apses un oši, un pārējie. Šeitan laikam kādus gadus sešus vismaz bebri darbojas, upi redzu tikai vietām un lielākoties no skatu punkta redzami vismaz divi bebru dambji (katru reizi citi). Lēnām virzos uz priekšu, līdz beidzot līkums un grāvis forsējamais. Tagad nav īsti vēlme jamo brist, tamdēļ ejos uz meža malas pusi, mežs gan joprojām saglabā līdzīgu pamežu, bet, attālinoties metrus daždesmit no upes, sākas arī lielāki koki, kādas simtgadīgas apses, pa kādam ozolam. Tieku līdz mežmalai, nu tač’, atkal grāvis. Šo gan forsēju un tieku iekšā augsto lakstaugu audzē, kurā dominē dadži un lēdzerkstes un visi citi, kam nav bijis slinkums un ir bijis iekšā tikt līdz gaismai, vēl klātu zāģētie krūmi gan čupās, gan vienkārši sagāzti. Čortojos un kārpos cauri, redzēt nekā nevar un laksti te trīsmetrīgie… Tieku apakaļ līdz grāvim, ka nav, ta nav, lauzīšos labāk pa mežu. Tad vēl metri divsimts un tieku līdz laukmalai, pļauta un siens saruļļots. Aizslāju līdz vienam rullim un ēnā piemetos atelsties un izbērt sēklas un gliemežus, un zarus, un lapas, un ko nu tur vēl no zābakiem. Zeķes slapas un savākušas visus labumus un sēklas. Pāris minūtes atpūtas un jāiet tālāk.
Līdz mājai tiku pēc kādas pusotras stundas, nebij’ vairs daudz palicis ko kātot.