Pasēdēšana blakus āpšu mājām

Protams, ka āpsis nav tas retākais zvērs, un arī alu sistēmas ik pa laikam atrodas (lielākoties nejauši), tomēr… Tomēr, cik atceros pērnā gada mēģinājumus noķert kādu sakarīgu āpša kadru, nekas diži vairāk par skatu ar prom ļepatojošu pakaļu nav manīts. Nu, tāds kārtējais parastais zvērs, kas nav redzams. Kā jau visi viņi!

Aizņemts zvērsŠogad pirmo āpsi pamanīju teju vai dienā (nu labi, krietnā pēcpusdienā) ‒ un pamanīju, pirms jams pamanīja mani. Mežs todien stipri vējains, sniegs varbūt tikai sāka taisīties uz kušanu. Visur slapja sērsna, iet pa tādu, protams, tīrais prieks ‒ soļi skaļi, zari švīkst gar apģērbu… Todien domāju, ka vispār nevienu zvēru neredzēšu (un tā tam normāli arī vajadzēja būt!), bet laikam jau stiprais vējš nāca par labu… Zvērs izskatījās diezgan aizņemts, vispirms dažas minūtes ņēmās pie vienas egles saknēm, tad apskatīja vienas alas ieeju, tad otras, tad uz brīdi pazuda blīvās mazās eglītēs un tad parādījās teju vai man pie kājām. Ieraudzīja, apstulba, piešķīlās, kas notiek. un tad vairs redzēju tikai milzonīgu ļepatojošu zebieksti (kaut kas no zebiekstes viņos noteikti ir, tīri vai tāpēc, ka viena dzimta). Nekāds brīnums, ka sabaidīju zvēru ‒ ko gan citu var gaidīt, pēkšņi ieraugot savā meža kaktā cilvēku… Aizstaigāju apskatīt, ko viš’ tur tādu darīja. Pie koka vairāki nelieli caurumi sniegā, pēc skata kā ar degunu bakstīti, bet pie paša stumbra paliela apaļa paskata bedrīte, mazliet pat zemsedzē iekašāta, protams, svaigi pildīta. Nu lab, gaismas maz, vēl gribas aiziet līdz bebru mītnei pas’tīties ‒ nesēdēšu, negaidīšu…

Braucot uz laukiem, īsti nebija ne saprašana, ne idejas, kur iet, ko darīt, kur ko skatīt, vai varbūt vienkārši pagulēt. Un parkā, protams, pilns ar odiem, negribas pat iedomāties, kas mežā notiekas! Pievakarei tuvojoties. krājas nemiers… Kaut kur jāiet! Ai, ieš’ ka pie āpšu kalniņa, bebri droši vien vēl nav atgājuši no šaudīšanās un būs gana tramīgi, bet kur šobrīd stirnas dzīvojas..? Nav ne jausmas.

Aizeju gan sāņu un visādos slapjumos, skatu puķes tādas un grīšļus šitādus. Visādi tur zied, kā nu ies tā garām…? Jaušams, mežā odu būs daudz, krietni vairāk nekā parkā. Mjā, forši, šī doma vien jau priecē. Laiks aizskrien, pārstāju līkņāt gar puķēm un dodos uz mežu. Pāri grāvim nogāzta priede, to normāli nogānījuši zvēri, šķiet, pamatā cauna, bet varbūt arī ūdele. Grāvis jauks jau pats par sevi, diezgan dziļš, aizzēlis ar aļģēm, iekšā samesti sen zāģēti krūmi. Negribētos tādā iejaukties. Nokāpju no priedes, piesēžu, novelku zandales, atsienu paklājiņu, šķēres nokabinu no šņores un pārvietoju uz bikšu kabatu. Tad galvā maska, kakls rūpīgi nosaitēts ar lakatu, vēl virsū varētu uzlikt kapuci, bet tad iestāsies sajūta “galva kā spainis”. Pagaidām vēl ne. Varbūt kaut ko vēl dzirdēšu. Un tad uz pirktsgaliem… Vispār īsti tā nav‒ vienkārši šis apzīmējums labi iegājies apziņā kā asociācija par vieglu un klusu soļu likšanu. Tas būtu, lavīšanās ar veiklības elementu, izvairoties no sausajiem egļu zariem. Nav tālu, varbūt knapi simts metri, bet šādā solī tik ātri nemaz neiet. Turklāt vēlams skatīt, vai kāds zvērs tur nav jau priekšā, mazums, kāda stirna pa dienu blandās, vai…

Celms redzams, tālāk arī zemes vēdeklis pie vienas no izejām. Pusguļus, pussēdus iekārtojos pie celma, sākumā paklājiņš aiz muguras, tad, pavērojot odu ordas, kas momentā pārklāj zeķes kā skaists kažociņš, izmantoju paklājiņu citai funkcijai un apritinu apkārt kājām… Līdzēja. Vismaz kājām… Arī kapuci galvā tomēr uzlieku. Nav tā ērtākā sēdēšanas poza, bet nu, pāri aparātam var redzēt. Šoreiz, lai nav lieki jācilā, uzskrūvēts uz tizlām plastmasas kājiņām, kas tīri labi noder, sēnes bildējot, bet pietiekami stabili stāv arī uz krūškurvja. Pusseptiņi, ja mākoņi paliks vēl mazliet biezāki, tad varu arī iet prom, tāpat gaismas nebūs. Ik pa pāris minūtēm, sparīgi jāmiedz acis, jo biežāk, jo labāk – tā lielāka iespēja, ka kādi no pieciem, sešiem odiem tomēr aizlidos! Tepat sāņus eglēs mazais mušķērājs atkārtojas, mazliet tālāk žubīte, žubīte un žubīte, kaut kur vēl svirlītis. Un tas arī viss. Diezgan kluss. Nav jau brīnums, ja vējš nāk un varbūt drīz lietus arī līdzi. Vienīgie, kas tiešām, šķiet, par laiku sajūsmā – odi. Biežai mirkšķināšanai ir viena blakne, tīri labi reibst (vismaz man), kas nepavisam nav mērķis, un pēc tam brīžiem miglojas skats, bet, ja ods ielido acī, tad arī asaro. Kaut kas noņirbēja starp eglītēm? Varbūt mežastrazds? Īsti pārliecināts neesmu. Skatos tajā virzienā, negaidu un nepieprasu. Skatos, kas notiek, vēju eglīšu zaros, žubes, egļu stumbrus… Un tad parādās, hmm, pēc muguras āpsis, tiešām. Iznāk arī mazliet vairāk arā no mazkociņiem, mazliet skaidrāk apskatāms, bet nu, mazliet tikai. Galvu tā arī nepacēlis, kaut kur aizdodas. Mjā, viena bilde ar zvēru, kurā ir saprotams, ka ir zvērs, bet tikpat labi tā reprezentēs staigājošu pērno lapu čupu… Bišk’ jau gribējās labāk apskatīt, ai, bet vismaz prieciņš, ka pēc ilgiem laikiem kāda dzīvība apskatīta! Īsu brīdi svārstos starp domu piekāpties odiem un doties prom vai tomēr turpināt viņus barot. Līdz saulrietam laika vēl diezgan, skatiens arī netumst, tātad asiņu zudums nav nozīmīgs, palieku vien zvilnēt pie celma.

Kalniņš vai principā jau paugurs skraji apaudzis ar nu jau lielām eglēm, pirms dažiem gadiem pazudis blakus esošais meža nogabals‒ tagad tajā jaunaudzē, domājams, jamie zvēri ar’ dodas baroties. Lai gan… Izcirtumu jau viņiem te pietiek, attiecīgi arī ogas, tārpi, kukaiņi, putnu bērni, peļi. Gan jau, ka var labi noēsties. Konkurencei pāris lapsas un pāris joškas*… Bet tāpat jau vienmēr ir kāds konkurents. Mazliet škrobe, ka nedabūju āpsim seju apskatīt vai nobildēt‒ pēc svītru zīmējuma šamiem indivīdus var tīri labi atšķirt. Un tagad, kad viens ir manīts, gan jau pie iespējas vēl piestaigāšu pazvilnēt.

Tikko iznira no alasO! Pie tuvākā cauruma kaut kas noraustījās. Alas izeja tur ir zem maktenas egles saknes, bet priekšā kārtīgs smilšu vēdeklis sakasīts, t. i., zvērs var būt pat izlīdis ārā, bet nav sacīts, ka būs man redzams. Nu jau skatos uz aizdomīgo vietu caur aparātu. Dažas sekundes un ‒ jā, paceļās āpša galva, nožāvājas, pagroza ausis, izskatās mierīgs un ‒ kadrs. Tad vēl daži. Bildēju ar pārdesmit sekunžu intervāliem, pa vienam kadram. Kā reiz arī vējš plok‒ tieši tad, kad vēlams kāds slēpjošs troksnis. Nu neko. Zvērs izskatās diezgan elegants, skaidrs, ka alu dzīvnieks!

Staigājošā lapu čupaPurns un deguns ar sarkanīgām smiltīm… Parēgojies mazliet, uzņem gaitu no manis pa kreisi. Hmm, tad laikam tur viņu iemīta tā taciņa būtu. Aiziet aiz pāris eglēm, pēc sāniem un astes, kas mazliet redzami, šķiet, ka izveic kādu iezīmēšanu. Un tad parādās! Jancīgs zvērs, brīžam ar zemo klīrensu** izskatās pēc staigājošas lapu čupas, bet te izslējies teju vai pēc vēju suņa.

Tomēr āpsisVismaz mazliet pārvietojas tālāk no tās puses, kur galīgi negribas, lai zvērs dotos ‒ sak’ ieies vējā, bez variantiem mani sajutīs un attiecīgi projām būs. Oža šiem ir drūmi advancēta! Kā nekā, visa barība praktiski tikai ar deguna palīdzību tiek atrasta. Izstaigā pāris lokus, neizskatās, ka zvērs ko baigi saplānojis, un pārvietošanās pagaidām izskatās drīzāk pēc izstaigāšanās. Tad pārskrējiens un kuplākā mellenājā pazūd. Šo alu nebiju manījis. Un atkal parādās, tad vēl viens loks tiek izskraidīts. Un nozūd alā, no kuras izlīda. Pēc lasītā viņām vajadzētu būt lejāk savienotām (vismaz dažām), bet ej nu sazin’, vai nu pirmo reizi literatūra atšķiras no ārā redzamā… Pēc minūtes parādās atkal, nu jau daudz apzinīgākā gaitā dodas atkal pa labi, tad kaut kas noņerkst no alas, zvērs apmetas un metas atpakaļ uz alas pusi. Paguvu tik ievērot palielu pūku bumbu, kurai laikam vēl nav atļauts līst ārā..? Tā kā jau kādu brīdi biju domājies par versijām, ko darīt, ja zvērs raitā riksī sāk ļepatot manā virzienā un attiecīgi arī ‒ kā atkāpties no apskraidītās vietas (un kā to izdarīt tā, lai mana klātbūtne neradītu stresu tuvredzīgam zvēram…), ja nu sanāk tāda iespēja, tad nu izmantoju brīdi, kad iekš alas tiek skaidrotas kaut kādas attiecības (?) un apkārt neviens nav manāms, lai klusām notītos.

Outro bildePa vējam noeju kādus metrus četrdesmit un atkal piesēžu. Binoklī pēc minūtēm piecām pamanu strīpainu ģīmi izlienam no alas. Labi, jādodas prom. Nākošai reizei jādomā versija, kā iekarināties nelielā augstumā virs zemes…

* Joška – Nyctereutes procyonoides, jenotsuns, žargons,
** Klīrenss – Atstatums starp spēkratu tiltu vai transmisijas zemāko punktu un balstvirsmu.

Cūkas!

Ir tāds mistiskais zvērs meža cūka… Daudz par viņām dzirdams. Nu tiešām daudz viņas esot! Bet kaut kā tomēr tik daudz viņas nav sanācis manīt. Un bildēs arī nu nemaz negrib rādīties…

Zvērs liels, masīvu ķermeni, īsām spēcīgām kājām. Pārnadzis. Ēd visu. Gatavo ligzdas. Dzīvo baros, bet lielie kuiļi – vientuļnieki. Ko tur daudz vēl piebilst. Nu jā, medniekiem tīkamais zvērs, ko daudz kur ņemas piebarot, bet laukos saimniekiem atkal nu nemaz nepatīk, jo apēd to, kas tā kā nemaz nav domāts piebarošanai…

Šogad pirmās cūkas redzēju ātri, laikam piektajā janvārī. Redzēju pa autobusa logu, ceļmalā, kaut kur pirms vai pēc Lādezera. Bet jau vakars pavēls un vēl līdz mājai jātiek, kas tomēr aiz Limbažiem… Ārā nekāpu, kaut arī baigi gribējās, ā, jā, aparāts tač’ arī nebija līdzi.

Melnais aizlido...Nākošās redzēju no mājas, dienā. Stibīja pāri laukam. Tad redzēju “rakstāmgaldu” pļavas vidū. Visas vienmēr tālu vai arī drīz pazūd. Pirms kādām dienām Rīga jau cieši sēdēja un tapa ātrā doma, ka no rīta jālaiž uz Dundurpļavām Ķemeros. Turpceļā zaķis, vēl pēc brīža pāri ceļam pārnesās briedīš’ jaunskungs. Ko’t vairs tālāk braukt, mežmalā piestāšana un tālāk kustība ar K2… Tālumā pie Kurgāna melnas muguras… Spriņģo! (Varbūt mežcūkas?) Nez, kas zirgiem uznācis, bet laikam jau seškājainie kodēji. Arī stirna viena parādās, netālu. Nāk tuvāk un brīžiem tā kā lec, ta purina galvu. Kā jaušams arī tai Insecta nedod mieru! Aizejam vēl līdz tornim, bet no zvēriem tik kāds grauzējs pār ceļu pārskrien. IT interese par lakstiem. Runājam ar URT šo un to, satiekam vēl vienu stirnu, tā pārskrien ceļam un mežā iekšā. Pēc padsmit min satiekam vēl vienu. Tiekam līdz auto, mjā, bet atslēgas palika pie IT. Uz vietas stāvēt nav patīkami, padaudz visādi ēdāji uzreiz savācas apkārt… Mazliet vēl jāpastaigā. Un tad no ceļmalas izceļas melnais stārķis. Jēj, vienkārši nepamanīju, gan jau, ka stāvēja un nekustējās, bet tomēr, bāc, ka nepamanīju ātrāk! Nu neko, jābrauc prom, jeb “ka nav kazai piena…”

Mazi sivēni iet nost no ceļaMazi sivēni nāk uz ceļaLīdz Liepājas šosejai jāaiztiek, tur mazliet kādiem mežiem sanāktu cauri braukt. Līkums viens, tad līkums cits, skatos kartē – te varbūt pa labi varētu, laikam būs īstais. Mazs meža ceļš, braucam palēnām, vienā brīdī patālu priekšā piefiksēju kustību! Lapsēni? Pārāk kompakti izskatās. Katrā ziņā kaut kādi bērni tie būtu. Un arī miegainā atmosfēra mašīnā pazūd. URT konstatē – cūku bērni. Ripinoties tuvāk tā tiešām ir. Līdz jamiem kādi metri piecdesmit. Bet baigi mazie vēl, noteikti arī vecajai tepat kur jābūt! Ik pa brīdim pazūd ceļmalas zālēs. Pie desmit metriem stājamies, motors izslēgts un pāris kadri, un bumbiņas ieripo atpakaļ zālēs. No turienes ik pa brīdim atskan klusi īsi rukšķi, tāda grupas parunāšanās diezgan klusos toņos.

 

Dažas minūtes klusuma un atkal rukšķināšanās… Tad viens iznāk uz ceļa, vēlviens, trešais ar garu gārsas lapu mutē. Tāda mazliet neizpratne ir, bet neko. Iznāk uz ceļa visi seši, un tad ļoti saliedētie iebrauc apakaļ ceļmalā. Vēl tik pārrunājām, ka tagad kāpt ārā galīgi nebūtu prātīgi…

Pāris dienas vēlāk no rīta aizgāju uz sēdvietu, kur jau kādas reizes esu mēģinājis sagaidīt āpsi. Protams arī šajā reizē apsis nerādījās, bet odi gan, turklāt arī zāle saaugusi tik cieši, ka neko gandrīz nevar manīt. Pirms pieciem metu mieru asinsūcēju barošanai un gan jau ka neliela pastaiga par skādi nenāktu. Odi arī mazāk un tas vien jau priecē. Padsmit minūtes vēlāk pamanīju melnus pleķus lauka malā. Šķiet kāds kilometrs… bet varētu jau mēģināt! Vējš labvēlīgs, pat diezgan normālas brāzmas (salīdzinot ar aizvēju vietā, kur sēdēju). Virzoties uz melno zvēru pusi, ik pa brīdim uzmetu skatu, kas tur notiek. Šķiet, iegūlās, un tas tā kā būtu patīkami! Puskilometra attālumā tieku pat salīdzinoši ātri, tad pāri grāvim un iešana kļūst krietni lēnāka. Lauks ar auzām, iešana diezgan skaļa, pārāk izbradāt arī negribās… Kaut kā tieku līdz krūmu malai un tad pieliecies lēnītēm eju. Vairāk gan pauzēju, jo iet sanāk tikai tad, kad vējo. Pēc minūtēm divdesmit traktorceļš. Pārvietošanās ātrums gan nemainās, bet vismaz krietni klusāka gan! Vēl pēc minūtēm esmu pie noskatītās vietas. Jā, redzu, ka zālē iestaigātas takas, redzu arī vietas, kur gulējušas, bet pašus lopus neredzu. Uzmanīgi pieceļos. Joprojām nekādas reakcijas. Nez… Te divi nelieli pauguri, apkārt un pa vidu tiem jamās ar ņēmās. Kaut kāda kustība aiz muguras – kā tad. Viens drasē pa lauku, atkal pārsimts metri pa vidu, bet nav tā, ka kustība ko vēstītu par bēgšanu. Drīzāk tiešām drasē! Traktorceļš ar uz to pusi iet. Paskatīšos…

Jā, bariņš ir pārvietojies kādus dažsimts metrus, ieplaka un paugurs pa vidu, nez, ieplakā varētu iet normāli, tālāk atkal kāda lavīšanās jāizveic. Paugura malā atkal vizuālais kontakts. Metri maz, bet pietiekoši daudz fotorīkam, zāle arī augsta un no cūkām tikai muguras manāmas…

"Koferīši" nāk tuvākGaidu vēja brāzmas un lēnām kāpju tuvāk. Tuvākie divi rukši mazliet nošķīrušies no pārējiem īpatņiem, tā kā brīžiem lecās un mēģina ko viens otram atņemt no ēdmaņas, bet tā lielākoties aizņemti ar šņakstināšanos un meklējumiem… Pāris kadri, joprojām aizņemtas ar šmakstināšanos un slēdža skaņa, šķiet, pārāk jamās netraucē. Uznāk vēja brāzma un tieku līdz desmit metriem, atkal pāris kadri. Tad metru tuvāk. Un vēl vienu. Cūka atkāpjas uz mierīgāku vietuSmuki jamām tie sari uz muguras, izskatās kā panki mazliet… Viens no vepriem tumšāks, bet otrs tā kā mazliet lielāks. Vēl pāris kadri. Nekāda reakcija, jamās tiešām aizņemtas ar barošanos, gan jau, ka kaut ko garšīgu lasa, rakšanas arī neizveic. Viena izpilda riņķveidīgu kustību, sajūta, ka tūlīt pamanīs. Attiecīgi arī uzmanību un aparātu koncentrēju uz jamo, sekundes rit, bāc, bet pamana otra. Smuki izslēja galvu, griežu aparātu, bet viņa jau ir apmetusies un lido, cenšos kadrēt iepriekšējo, bet arī jau lido. Hm, tikai kādas muguras vien iznāk, bet ir iegūts viedoklis par zvēru ātrumu. Nopietns viedoklis!

Dienu vēlāk pie cūkām nolemju nelīst, tomēr negribās viņas pārāk traucēt, varbūt ilgāk padzīvosies apkārtnē. Bet no rīta, protams, pirms trijiem izeju no mājas. Sak’ pāris stundiņas pasēdēšu, varbūt tomēr tas āpsis parādīsies! Klausos tālu meža pūces balsi, pēc brīža noklust, meža strazdi sāk dziedāt aizvien skaļāk, putni vispār mostas… Cīruļiem rīta dziesma tāda, ka, šķiet, putns ielicis visas šūniņas dziesmā, nu, līdz pēdējam! Un visi viņi šorīt tādi. Bet āpsis tomēr nerādās. Ai, aiziešu vienkārši pastaigāt, paskatīšu, kas labs uz laukiem darās, varbūt iztālēm rukšus pavērošu. Eju lēni, cenšos klusi (ne katrs solis uz grantētā ceļa gan tāds sanāk), skatos. "Cūkas šķērso ceļu"Priekšā stirna, pa visam tuvu ceļmalai, lasa auzu galus. Ceļmalā forša zāļu/nezāļu josla, metos četrāpus, uzvelku masku, un mēģinu klusām līst tuvāk, grantene, protams, šobrīd ir “mīļākais” ceļa segums, nez cik tāli līdz stirniņai vēl bija? Uzvelkot masku, dzirdamība samazinās vismaz uz pusi, par skaņas avota virziena noteikšanu vispār nerunājot… Tādēļ brīdī, kad sajūtu dipoņu (vairāk vibrācijas nekā skaņu), man nav ne jausmas, no kurienes īsti tā nāk. Joprojām četrāpus, noskatu, kā kādus metrus uz priekšu pāri ceļam pārnesās meža cūku pāris. Adrenalīns, bet dipoņa ir vairāk kā no diviem lopiem, tādēļ strauji pieaug sajūta, ka būs sūdi! Atskatoties, aiz muguras pamanu vēl divas, kas pārnesās pāri. Un tad viena izlido cauri nezāļu joslai, sabremzējās, pamainot trajektoriju un metrus tālāk pārlido pāri ceļam. Tajā brīdī arī esmu piecēlies. Visas ir pāri. Piesēžu un kādu brīdi neko nedaru, vienkārši drausmīgi trīc rokas un ir jautrs sirds ritms. Priecājos par URT vakardienas novēlējumu (pārlieku neriskēt lienot pie rukšiem) un priecājos par cūķu reakcijas spējām. Diez’ kāds viņai bij’ iemesls mainīt trajektoriju?..

Jūnijā pēdējo cūku sastapu Jāņu rītā. Pēc ugunskura un vēl pirms ausmas gājiens pie bebru mitināšanās vietas. Nosēžos pie neliela ūdens laukuma, URT aizdodas tālāk uz mājiņu. Kādu stundu sēžu, baroju odus, kādu stundu vēroju, kā ūdenī virmo ūdens kukaiņi, klausos, kā apkārt ņemas kādi grauzēji vai ciršļi. Miegojos, protams, un brīdī, kad sāku jau klanīties, lienu ārā mazliet pastaigāt pa apkārtējiem celiņiem. Pie grantenes izbiedēju stirnu, jamā gan pati gana tramīga šķita. Zaļums saullēktā, šķietās, piepildīts ar dzeltenajiem toņiem, saulei vien daži grādi šorīt – no koku galotnēm līdz mākoņu segai… Iztramdu vēl vienu stirnu. Pie upītes šorīt zivjudzenīšu nav. Paiešos vēl mazliet, miegs gan dikti sāk mākties virsū. Un tad izdzirdu! Vēl patālu, bet redz kur arī pār ceļam iet cūku pēdas! Un tur mežmalā arī skan klusi rukšķi! Uzvelku masku, un lēnītiņām gar ceļa malu ejos uz skaņas pusi. Uzmanīgi pētu lauku, bet nekādas muguras nekur nemana. Pēc minūtēm desmit esmu ticis gandrīz līdz mežmalai, šķita, ka te pat kur jābūt. Nu jau skaņu dzird arī caur maskai, bet viņa izklausās mazliet aizdomīga… Un tad ar pamanu rukšķētāju. Ļoti īpatna krākšanas forma. Ļoti perfekti izklausās pēc meža cūkas barošanās rukšķiem, kā reiz pirms dažām dienām klausījos, skan tieši tāpat! Ir gan vēlme kā nebūt paust viedokli par atlūzušo jāņotāju, bet nu lai. Gan jau svētkos ieņēmis tā pavairāk, tad jau var arī parukšķēt!

Ronis Daugavā

Par to, ka Baltijas jūrā mīt roņi, nekādu šaubu nav. Ir dzirdēts ka tie iepeld arī upēs, bet šā vai tā, dzīvu roni dabā man tā arī nebija izdevies redzēt. Igaunijas salās tos varot vienkāršāk novērot, plānojām braucienu uz turieni, bet mazuļu laikā tas neizdevās, tā nu redzēt un nofotografēt roni kļuva par šī gada plāna punktu. Ar skaudību klausījos kā brālēns atstāstīja braucienu ar jūras kajakiem un klusu pieairēšanās mēģinājumu ronim, es, protams, tur nebiju… Organizējas brauciens uz Kolku un pirms tā vēl runājām, nu tad ronīti jāsatiek, diez vai tur būs. Un atkal, Twitteris un atstāsti, lasu un klausos kā redzēts ronēns liedagā sildāmies. Nervi neturēja un nākošajās brīvajās dienās devāmies uz Kolkas pusi, protams, liedagā nekādas pēdas un miņas, ka tur būtu uzturējies ronis… Tik putni vien redzami visapkārt.

Pirms pāris dienām man pa telefonu tika paziņots, jau divas dienas pie Rīgas HES ir dzīvojies ronis, bet šodien vairs nav bijis… nu ja scenārijs ierasts, ir, bet nav. Nākošās dienas pievakarē, kopā ar DB braucam uz fondu, kad 19:38 pienāk zvans, ronītis šobrīd ir! Par zvanu jāpateicas Inesei, jau biju atmetis domu, ka viņš tur vēl uzturēsies. Ko tagad darīt? Tikko ir iestājies mijkrēslis, līdz tumsai palikušas minūtes 40. Mašīna griežas apkārt, skrienam uz turieni. Pirms satumšanas esam pie ūdens un tik tiešām uz akmens guļ ronis, pagriezis savu vēderu pret rietošo saulīti. IR! Redzēts beidzot ir arī dzīvs ronis, protams, nākamā vēlme ir mēģināt to arī nofotografēt. Šodien tas nenotiks, tas skaidrs. Vakara pārdomas, ja rīt aizbraukšu nebūs, neaizbraukšu, visu dienu būs dzīvojies apkārt…

Ronis peldots, no bebra grūti atšķirtAr šādām pārdomām pavadu visu nakti, tomēr nebraukšu, tāpat esmu iedzīvojies laika deficītā. Ap dienas vidu sapratu, tāpat pastrādāt vairs nevaru, iemetu somā hidrotērpu, slēpni, binokli, uzkāpu uz riteņa un no Rīgas prom. Jau iepriekšējā vakarā biju noskatījis vietu, kurā būtu labākā iespēja iesēsties. Šogad izmēģinu jaunu maskēšanās tehniku, sagatavoju visu nepieciešamo, statīvs ūdenī, kājas ar, un sākas gaidīšana. Nepaiet ilgs laiks un pārlūkojot ūdeni pamanu, ka uz manu pusi peld bebrs, kas, protams, nav pārsteigums, jo arī iepriekšējā vakarā viņi te dzīvojās.

Binoklī skatot tuvāk saprotu, NAV GAN! Ir tomēr ronītis. Klusi vēroju, ūdens iemītnieks ienirst un nozūd no skata. Pēc minūtēm desmit, metru 60 attālumā pamanu, ka ūdenī kaut kas ņemas, saprotu, ka tā ir roņa galva. Tomēr izskatās, ka tas cīnītos un gandrīz vai slīktu. Skatot binoklī, noskaidroju iemeslu. Ronītim ir izdevies noķert zivi, kas ir manāmi par lielu ātrai notiesāšanai.

Noķerta zivs, pārāk liela lai norītu uzreiz 1 Noķerta zivs, pārāk liela lai norītu uzreiz 2 Noķerta zivs, pārāk liela lai norītu uzreiz 3

Minūtes 15 ronis cīkstējās ar zivi, to pārmetot, lai iekostos mugurā, pie žaunām, palaižot un atkal noķerot ūdenī. Šķiet tā arī viņš to notiesāja. Atkal viņš pazuda no skatiena. Dažādās šausmu filmās par ūdeņiem ir redzēti skati, kad liels vilnis kuļas pa ūdeni un ir skaidrs, ka zem tā slēpjas kāds briesmonis. Nepārspīlējot tieši tā arī izskatās, kad ronis medī zivis tuvu ūdens virsmai. Ātrums, kādā viņš spēja pārvietoties, bija man neiedomājams. Roņi spēj sasniegt ātrumu līdz pat 30 km/h. Kas ir tik pat ātri, cik ieminoties ar velosipēdu. Vienīgā starpība, ka ūdens ir reizes 700 blīvāks nekā gaiss. Skats ir iespaidīgs.

Ronis Medību turpinājums risinājās diezgan tuvu man, kad tās beidzās, viņš iznira, nespēju atturēties nenospiest fotoaparāta slēdzi. Viņš to pavisam noteikti dzirdēja, jo atradās apmēram četru metru attālumā no manām ūdenī esošajām kājām. Jau otro reizi šogad pārliecinājos, ka laba maskēšanās atmaksājas, ronis apstājās un lūkojās virsū, tomēr šķiet neredzēja mani. Saprata, ka kaut kas te ir, bet kas, to gan ne. Tā apmēram divas minūtes viņš man riņķoja apkārt un gariem galvas griezieniem pētīja apkārtni. Līdz šim lielākā pieredze ir tieši ar dažādiem pārnadžiem, un kad tie skatās virsū, tas ir uzreiz saprotams. Neesošā pieredze ar roņiem neļāva saprast, vai viņš mani redzēja vai ne, bet fakts ir viens, pat nostājoties tieši pretī man, tas neskatījās tieši virsū, bet pētīja visu priekšā esošo apkārtni.

Ronim ir tumšas un ļoti lielas acu zīlītes, tas apgrūtina saprast uz kurieni tieši tas skatās, ir skaidrs ka par šiem dzīvniekiem, pilnīgi noteikti, zināšanu pietrūkst. Tas liecina tikai vienu, būs jāmēģina vēl kādu reizi tikt tiem pietiekoši tuvu, lai varētu tos apskatīt, un mēģināt mazliet vairāk uzzināt par to uzvedību.

Ronis peldot 1

Viena aļna bilde, un pusgads līdz tai

Aļņa pēdas ne mazums bija redzētas gan tuvāk, gan tālāk no lauku mājām, bet tā sacīt, vaigā, alni uzlūkojis nebiju. Kādā no savām ekspedīcijām D.d bija uzgājis diezgan bieži alniski apmeklētu meža degumu. Tā nu vienā piektdienā, uzvalka biksēs uzreiz pēc semināra devāmies uz mežu. Kļūdiņa laika prognozē bija paslēpusi vētru, kā rezultātā lūstošo zaru un pamatīgā aukstuma iespaidā, jau kārtīgā tumsā, nācās lauzties no meža ārā un mēģināt tikt uz Rīgu.

Laiks pārdomām un nākamais mēģinājums, atkal windguru bija sagatavojis pārsteigumu… Iekārtošnās, skata lenķu novērtēšana, mantu maskēšana, viss izdarīts, nu var mēģināt iet gulēt un gaidīt rītausmu. Bet pirms rītausmas modinājuma nostrādāja sniegpārslas, kas bija paspējušas noklāt visu guļammaisu un fotografēšanai sagatavoto tehniku (par laimi sasegtā veidā), un atkal tukšs, auksts un slapjš rīts. (Wasabi palīdz…)

Sestdienas rītā samērā vēla mošanās, tomēr abi ar Daigu (DB) nolemjam izbraukt kaut kur ārā. Devāmies uz to pašu jau zināmo degumu, DB skatoties binoklī man jautāja: “Tas nav alnis?”. Jauki, un “ko vēl es neesmu pamanījis?”, nodomāju. Otru alni es arī nepamanīju, sākums jauks… sekoja 800 m gara lavīšanās un aptuveno vietu paredzēšana, līdz izdevās tam tikt klāt līdz metriem 40. Kaut arī bija maskējošs apģērbs, tiku pamanīts un skatu meklētājā redzēju, kā aļņa ciska pazūd mežā tumšajā… atkal nekā…

CelmgalvisKādu laiku pavadīju domājot, kā maskēti pielavīties? Kā atbilde tika sākta tā sauktā Gilija šūšana (pēc skata klusi staigājošs krūmu puduris). Kopā tērpa radīšanai divu nedēļu laikā tika pavadītas vairāk nekā 30 stundas. Pienāca tērpa izmēģinājuma reize. Mežā ierados neilgi pēc 4:00, protams, absolūtā tumsa, velku savu kostīmu, “bāc!”, sapratu ka esmu aizmirsis vienu cimdu, temperatūra naktī kādi -12, neko, uzvilku rezerves zeķes kā dūrainīšus un devos uz plānoto satikšanās vietu. Ejot nogānijos par biezo sērsnu, kas īpaši skaļi šonakt lūza, tomēr nopriecājos saprotot, ka pašā mežā sniega ir pamaz un tas ir klusi ejams. Ar aparātu rokās devos uz priekšu. Mežu puslīdz zināju, tādēļ arī pilnīgā tumsā spēju atpazīt iepriekš redzētās vietas, pamanīju izgāzta celma kontūru, it kā līdz šim nebija manīts, paskatījos, nobrīnījos, neko, devos uz priekšu, pārsteigums bija tad, kad metru 10 attālumā celms pret mani pagrieza galvu…

Sastingu… kad celms atgriezās iepriekšējā pozā, lēnām atkāpos līdz tuvākajam kokam un apgūlos ~14 m, tā kādas stundas trīs ar pusi gulēju vērodams. Sapratu, ka guļu blakus tam pašam alnim, ko jau tik ilgi meklēju. Lēnām sāka kāpt gaisma, eksponometrs saka 15sek tad 10sek. Gaismai austot, arī noskaidrojās gulošā dzīvnieka apveids.

Gaidot saullēktuLīdz šim viņš man vairs nebija pievērsis ne mazāko uzmanību, sāku domāt, ko man vajag no somas? Izņēmu no tās pāris Provijas, ieliku kabatā. Jau bez somas sāku lavīties tuvāk, kāda jēga lavīties tuvāk, ja man ir tumšs 2x TC virsū? Diez vai man to vajadzēs… Noņēmu to nost, atstāju mellenēs un lavījos tālāk… atstājot aiz sevis inventāra sliedi (arī cimdu, zeķi un objektīva vāciņu), pietuvojos līdz 6 m. Bez konvertiera ekpozīcija, protams, kļuva jēdzīgāka un nu tā sāka kāpt straujāk 4sek, 2 sek, 1/8. Pie 1/25 veicu pirmo kadru, biju priecīgi pārsteigts, ka ne slēdzis, ne filmas motors neaizbiedēja blakus gulētāju… Gaismai austot, tika izbildētas un pārlādētas 2 filmas. Kad viņš cēlās augšā, sabijos, bet viņš tikai pastaipijās un sāka šķīt apsalušās mētras. Tā nu gulēju vēl pāris stundas, bildēdams ēšanas procesu un klausoties skaņu kā mētras tiek saberztas starp viņa zobiem… Pēc brokastīm viņš man blakus atstāja pamatīgu kūpošu čupu un cienīgi lēnām aizgāja savu ceļu dziļāk iekšā mežā…

Sabojātās bildes

Laboratorijas kļūda (tiem punktiem tur nevajadzēja būt!!!)Nonākot Rīgā, protams, vēlējos pēc iespējas ātrāk attīstīt savus slaidus un tūdaļ ar nesu uz vienu no retajiem kantoriem, kurš taisa E-6. Starp lekcijām atskrēju pēc filmām, bet man lika pagaidīt, vēl neesot gatavas, laiks ritēja, un vajadzēja skriet atpakaļ, dabūju filmu paku un skrēju uz lekciju anatomikumā. Apskatot filmas rūpīgāk, pamanīju nepatīkamu pārsteigumu, filmas nebija noskalotas un uz tām atradās lielāki un mazāki emulsiju noēduši punkti vidēji ap kvadrātmilimetru lieli. Tā nu no visa pasākuma ir palikuši tikai daži nesabojāti kadri, kurus bija jēga arī ieskenēt. Uzreiz nebija iespēja iet uz laboratoriju atpakaļ, pēc laika to vairs jēga darīt nebija.

Tāds nu stāsts aiz vienas bildes, kas ildzis vairāk nekā pusgadu. Daudz vai maz, grūti spriest, bet kā Alnītis mostās un sildās ziemas rīta saulē, es tomēr esmu redzējis.

Alnis saullēktā

Pļaviņa

Pusdienlaiku pavadu, guļot Ūšu pļavā Kolkas ciema pašā galā. Plēšputni ik pa brīdim parādās, ik pa brīdim pazūd. Pārsvarā jau klijāni, bet pa kādam piekūnam vai kas cits… Gribētos jau sagaidīt klinšu ērgli, kas te pirms dienas redzēts. Bet šoreiz nav lemts, jo sākoties intensīvākai plēšu lidošanai, zvana Voldemārs un saka, ka jamie gatavojas doties, bet caur Dundagu un tālāk Talsiem. Man tā kā Talsus vajadzētu. Bet tikai rīt. Varētu palikt kur ne pārāk tālu no Talsiem, nomest nakti mežā un no rīta doties cilvēkos. Atkristu rītdien stopēšana… Un sazin kā ietu tie kilometri no Kolkas līdz Talsiem. Tad jau jābrauc!

Pēc pārdesmit minūtēm jau mašīnā pētu karti. Talsu pusē maz būts un nav ne jausmas, kur tur kas un kā. Noskatu vienu zaļāku pleķi padsmit km no pilsētas, kādas tērces arī kartē zīmētas. Šķietās jau baigi apdzīvotā vieta. Nodomātajai vietai aizbraucam garām, jo kaut kā nošaubos par kartes salīdzinājumu un mērogiem, tad mazliet pabraucam atpakaļ un ne gluži, kur domāts, bet kāpju ārā. Lauki, mājas, lauki. Vietām meža puduri, netālu viens lielāks puduris, izskatās, ka blakus arī māju nav. Derēs!

Pāri pļavai, tad grāvis, vēl viens lauks un grāvis. Un tad vēl viens. Sandales apaug ar pērno kūlu, bet zaļums uz laukiem jau sāk manīties virsū. Pļaviņa, kas meža malā, izskatās mīlīgi. Viens cūku rakums pie cita. Uz cūku takas gluži palikt nevēlos, bet pašus lopus tā kā būtu interese paskatīt. Pēc metriem simts atronu tīkamu punktu, nav daudz garu pērno lakstu, cūkas ar nav cauri gājušas. Ērces vienīgi, bet kur tad tās nav.

Beidzot mugurene nost no pleciem, tad var arī guļammaisu izklāt, arī vakariņas paēst un pusi no tējas izdzert. Laiks rit, bija pieci, nu jau nāk seši, drīz vakars. Uz maisa uzmetu jaku, bet uz diez kādu skatīšanos arī nevelk. Pagāšnakts miegs vien divas stundas, rīts ar’ aukstā vējā uz raga vadīts, drīzāk doma par piemigšanu. Zvanās te kādi ļauži un, kamēr runāju, miegs pāriet. Pāriet tā, ka runāšana jāliek malā un teju pat elpot nevar. Jo uz pļaviņas uzdrasēja briedītis, kādu metru sešdesmit attālumā izmeta loku un ieskrēja apakaļ mežā. Mjā, ne binoklis, ne aparāts jau pie rokas nebija, viss godīgi somā sapakots. Eh, te nu bija miegs… Uzvelku raibo kreklu, tad lakati, tad aparāts. Nav gan daudz vietas kartē. Dzēšu kādus kadrus, vēl dažus, kādi padsmit izbrīvējās.

Iekārtojos tā puszvilnus kaut kā, starp pieciem jauniem baltalkšņiem, šķiet, pat ērti. Tā sēžot, piefiksēju, ka esmu iekļuvis kādā ciršļu trasē. Ik pa brīdim te vienā, te otrā pusē šiverējās, nelieli pārskrējieni un pauzītes. Kādi trīs vai četri viņi te varbūt. Klausos putnus un ciršļus, un skatos uz mežmalu.

fotoNo meža izskrien stirna, metri desmit pa lauku un apstājās. Brīdi pavērojusi apkārtni, pasper vēl dažus soļus un sāk lasīt kādus zāles kušķus. Tālu, metri 80-100. Varbūt pienāks tuvāk… Pēc minūtēm desmit salecas, paskrien atkal padsmit metrus un apstājas, skatoties uz mežu. Mēģinu saprast, ko tur tādu ieraudzījusi, bet tur vien biezas eglītes un neko nevar redzēt. Tomēr kaut kas ir, no eglītēm izskrien stirna! Tā, kas uz lauka, pabēg. Apstājas. Un abas turpina saskatīties, apmēram minūtes piecas. Tad kā atcerējušās, ka jāēd, ignorē viena otru un lēnām staigā pa pļavu, izklaidīgi lasot zāles kušķus.

Lai ar’ dienā bija spēcīgs vējš, šobrīd viš’ gandrīz pilnībā norimies. Vismaz kāds gana skaļš fons nāk no daudzajiem mežastrazdiem un žubītēm, drošvien laba daļa migrantu, bet gan jau pa kādam ar’ paliks šaipusē. Retu reizi, kad rādās kāda interesantāka kustība, nospiežu slēdzi. Skaļš jau viš’, bet šķiet, ka zvērus šoreiz pārāk neuztrauc skaņa. Viena no stirnām arī ietur diezgan jauku kustību tieši manā virzienā, protams, brīžiem ko uzēd, brīžiem ko paskatās apkārt, bet nāk tieši virsū. Tā jau tīkami, bieži šādi negadās, kad aparāts rokās… Bet nāk gana lēni, un pēc minūtēm 30 rokas sāk viegli trīcēt, jo aparātu turu pret seju un pārāk necenšos kustēties. Astoņu metru attālumā (pirms promdošanās izmērīju) apstājas un sāk grauzt, šķiet, topošo dadzi. Iztēlojoties skatu no malas, situācija šķietās gaužām jau smieklīga… Pusguļus sēžu īpaši pat neslēptā mantu čupā, kuru mazliet varbūt piesedz pērnā zāle, bet nu pārāk daudz jau neko tas neglābj, jo krāsas nav nekādas maskējošās, kādi sarkanie, kādi violetie toņi, un tik vai tā tepat blakus stirna liek iekšā zālīti! Drošvien jau viņas ar’ ne vienmēr ir priecīgas par savu melnbalto redzi…

Stirna skenē fotogrāfuLai kā arī pūlētos nedomāt par roku trīcēšanu un notirpušajām locītavām, plaukstām, pirkstiem, tas sanāk aizvien mazāk. Un, ja iepriekš rokas viegli trīcēja, tad nu jau grib tā kā mēreni kratīties! Cenšos kā nebūt līdzēt, elkoņus spiežot pret blakus alkšņiem, bet nu nez, pārāk nelīdz, sāk trīcēt arī alkšņi. Stirna ar’ tā dīvaini paskatās, bet neko, tikai tagad viņai slēdzis varbūt likās aizdomīgs, kaut ko ošņā, bet īsti nekas skaidrāks netop, paiet uz vienu pusi, tur dadžu nav… Un tad otrā stirna atcerējās kaut ko un metās skriet virsū, mazliet noraustījos, bet vismaz trajektorija negāja man pāri! Un abas stirnas aizliekas uz pļaviņas otru galu, kad šķiet, ka pietiekoši tālu, nolaižu rokas. Vā, cik patīkami, nekas nav jātur, bet par stirnām arī prieks!

Stirnas turpina šķīt zālīti, parādās divas slokas, kas savā starpā ļoti dedzīgi iespējams apsaukājas. Diezgan tālu ieslīpi pāri pļaviņai aizskrien lapsa. Nekādi pīkstieni jamo zvēru neieinteresē gan.

Pulkstens mazliet pāri deviņiem un sāk straujāk satumst. Uz lauka nekas tāds baigi nenotiekās, un cerības par briedīti sūtu tā kā promāk. Tomēr kaut kāda kustība notiek gan. Sākumā nesaprotu, kas īsti, bet kāds no sermuļiem diebj pāri laukam, brīžiem palecas, pilnīgi sviestaina gaita… Tā kā cauna, tā kā ne, krāsu ar’ nevar vairs saprast. Bet zvēram mauc virsū klijāns, smieklīgi, mēģinu ko bildēt, bet patālu un tumsas ar jau parāk daudz… Bet klijāns pēc pirmā mēģinājuma neveiksmes nedomā padoties. Skaidrs vismaz par to, kas tas būt! Ūdele! Ko uz lauka dara, nav mana darīšana, bet, kad klijāns pikē virsū, lec gaisā un metas otrādi. Skaidrs, ka neies tāpat padoties un iekļūt vienā kategorijā ar strupastēm! Pēc vēl diviem mēģinājumiem klijāns atzīst pasākumu par neveiksmīgu un gan jau, ka arī par nelietderīgu enerģijas izšķiešanu (bet varbūt viņam vienkārši patika, kā ūdele lēkā?). Ūdele pēc šīm atrakcijām pagriezās par 180 grādiem un aizdieba atpakaļ uz grāvja pusi.

Vakars tiešām jautrs, šādu priekšnesumu nebiju vēl redzējis, kur nu vēl gaidījis, bet, izrādās, priekšnesums turpinājās… Saule pazuda pirms kādas stundas, bet tagad mākoņu blīvai apakšā gadījusies kāda sprauga un mežmala pielīst ar sarkanas gaismas joslu. Blakus izgaismotajam mežam, mežmalas galotnēs tāds kā robs, varbūt stiga, iznāk vai kāds vecs meža ceļš. Gaisma nebija ilgāk kā divas trīs minūtes, bet tikko viņa pazuda, no šī meža ieroba iznāca briedis. Brītiņu pastāvējis mežmalā, strauji devās pļaviņā šķīt zālīti. Kadram pa vidu krūmi un gaisma ar’ strauji retinās, tā ka klāt īsti līst jēgas nava. Turpinu gulēt, skatos caur skatu aparātā, tur rāda par ilgiem laikiem ar augstiem ISO, tad labāk ar binokli jāskatās… Briedītis pajauns, bet ar radziņiem, tie gan tādi jokaini stienīši, mednieki laikam šos par dūrējiem mēdz dēvēt. Šis īpatnis vismaz pagaidām neko nedur, lēnām plūc, brīžiem pakašņā zemsedzi. Aizskatījies uz briedīti, gandrīz nepamanu āpsi. Šamais zvērs diezgan ātrā gaitā rikšo pāri pļavai, pa to pašu lapsas taku. Kaut kāda jokaina šī vieta tomēr! Vienā vakarā šitāds zvēru blīvums… Pierasts, ka parasti varbūt viena suga parādās, ja paveicās, tad divas, bet biežāk jau nerādās neviens! Bet te, šitādi šovinisti! Pilnīgi prieks un redzētais jāloka smadzeņu pūra lādēs!

Beidzot vakara krēsla sāk pāriet tumsā un mākoņu tumšpelēko nomaina kas cieši tumšāks un ar zvaigznēm. Vēl joprojām neguļu, kad dzirdu ļoti specifisku skaņu. Skatoties tieši virsū, neko daudz neredzu, bet perifērajā redzē vēl jaušami cūku silueti. Vienpadsmit “koferīši” pāri laukam devušies…

***

Pēc nedēļas ieradāmies abi ar URT. Vakarā redzējām vienu stirnu, kuru diemžēl sanāca izbaidīt, un nākošā rītā, ticamākais, to pašu. Maziņu un tālu. Citādi pļaviņā vien rakumi jaušami…

Brieži

Pēdējos gados briežu skaitam ir tendence pieaugt, par to rūpējās gan labvēlīgie klimatiskie apstākļi ar pietiekoši kailajām ziemām, gan mednieku kolektīvu ieinteresētība. Protams, palielinoties briežu skaitam, palielinās arī to apdzīvotā teritorija. Un beidzot, pirms diviem gadiem, apstaigājot sev zināmos mežus, starp aļņu pēdām uzgāju arī briežu atstātās zīmes. Briedis ar savu izcilo redzi, dzirdi un ožu nebūt nav viegli pamanāms dzīvnieks, visi mani mēģinājumi to ieraudzīt beidzās ar neveiksmēm, un tajās reizēs, kad bija izdevies tam nokļūt pietiekoši tuvu, tas bija spējis manis nemanīts noslēpties biežņās, kurās to meklēt būtu gaužām nevajadzīgi. Tuvākā tikšanās bija septembra beigās, kad sadzirdēju arī pirmos baurojienus, sajūta bija pacilājoša – dzirdēt to pirmatnīgo saucienu, kura dēļ viss mežs uz mēnesi kļūst gaužām tramīgs. Laikam sajūtot ko nelāgu, arī labākā izdevība man gāja secen, jo ragainas kungs apstājās tieši pirms izcirtuma, kura otrā galā es sēdēju. Atlika vien priecāties par meža skaņu.

Pagājušā gada augustā, atceļā no mežacūku slēpņa vietas gāju gar lauka malu, kur metru 300 attālumā pamanīju siluetu. Gaismas trūkuma un miglas dēļ novērtējumu veicu nepareizu. Vējš pūta uz manu pusi, tādēļ nospriedu, ka varu doties mājup gar lauka malu, neizbiedējot stirnu. Ejot, protams, palaikam uzmetu aci stāvošajam tēlam, tēls pagrieza galvu uz manu pusi, un tad arī sapratu, ko migla no manis bija slēpusi… Stirnai uz galvas atradās ragu rota, skats atgādināja situāciju, it kā cilvēks ar paceltām rokām pagrieztu savu ķermeni pret mani. Beidzot skaidrāk varēja saskatīt, ka virs galvas slējās divi pamatīgi ragi. Sekoja kopīgs apstulbuma un nogaidīšanas mirklis un briedis pagriezās un devās uz lauka malu, pazuzdams mežā. Beidzot es viņu biju redzējis savām acīm…

stirnasOtrajā vakarā bija skaidrs, ka esmu īstajā vietā. Baura skaņas bija man blakus, ap 100 m, tomēr diemžēl arī šovakar gaismā neiznāca redzēt neko vairāk par rietošo sauli. Tumsā sadzirdēju soļus aiz sevis, bija skaidrs, ka pa taku pārvietojas kas lielāks nekā jenotsuns vai stirna, zem koka nostājās briedis. Man par prieku tas draudus manī nesaskatīja, pavērsa skatienu uz koku, kurā sēdēju, vēl kādas minūtes pastāvēja un lēniem soļiem devās pāri izcirtumam… Rīta saule nāca kopā ar miglu, kas mani priecēja, tā cēlās vienā konkrētā līnijā augšā no grāvja, tādā veidā radot skaistu sētu meža vidū, atkal stirnas pārstaigāja izcirtumu, nogaidīju vēl pāris stundas un kāpu lejā…

migla1Diemžēl pa dienu mani sazvanīja kolēģi no slimnīcas, laikam sajūsmā biju piemirsis pabrīdināt, ka nebūšu… Nu mani aktīvi meklēja. Lai izbēgtu no nepatīkamām sekām, sapratu – šī ir pēdējā nakts baurā, pēc tam ir jādodas atpakaļ uz Rīgu.

Atkal mainīju savu slēpņa vietu uz šķietami piemērotāku. Apmetos kokā starp izcirtumu un grāvi, kam otrā pusē bija jaunaudze. Apmēram 15 m attālumā no manis bija pamatīgi izstaigāta grāvja pāreja, uz kuru liku lielās cerības. Stundas gāja un mežā sākās rosība, sapratu, ka jaunaudzē dzīvojas mežacūka ar savu jauno paaudzi. Kaut arī aktivitāte bija liela, nepameta sajūta, ka cūciņas šķiet iebiedētas. Gaisma jau sāka lēnām plēnēt, un beidzot cūciņas gatavojās iet pāri pārejai, protams, kamera bija gatavībā un ķermeni pārņēma satraukums – nu labi, nebūs brieža bildes, bet vismaz cūciņām būs smuks kadrs… Visa ģimene tuvojās grāvja malai, kad tā pēkšņi it kā iespurdzās, nokustējās, sastinga, nokustējās, un skaņa tika izslēgta…

Pēc sekundēm divām sapratu iemeslu un savu kārtējo kļūdu, atskanēja baura rēciens tieši man aiz muguras, gaidot mežacūkas nebiju pamanījis to, ka izcirtumā ir ienācis bullis. Sekoja nākošais baurojiens. Kaut arī skaņa nebija nepazīstama, es nobijos, pārņēma pirmatnīgas sajūtas un emocijas, droši vien līdzīgas skaņas izdeva arī dinozauri. Tādā veidā visu mežu pieskandinot un izbiedējot.

Baurs!Nedaudz neaptverami šķiet tas, kā briežu bullim izdodas ar savu balsi piepildīt visu esošo klusumu – tā ir nevis kā spiedziens vai rūciens, bet kā skaņa, kas aizpilda pilnu skaņu amplitūdu. Lēnām griezos apkārt, lai apskatītu baurotāju, tas bija pavecs bullis ar 12 žuburu ragiem, diemžēl pa šo laiku saule bija darījusi savu vakara darbu un rietējusi. Nomērot ekspozīciju sapratu, ka manas vīzijas ir jāmaina: ISO 800 un F4,5 vairs nekam neder, diafragmu uzreiz savam divsimtniekam griezu vaļā līdz galam, bet arī F2,8 deva tikai 1/8 sekundes, negribīgi ISO ar cēlu uz maksimumu, pats gaismas minimums 1/30, bet tā jau tas dabā ir vienmēr – gaismas, dzīvniekus bildējot, nepietiek.

Uznākot uz skatuves

Briedis cēli gāja pāri izcirtumam un apstājās, pa laikam visam mežam paziņojot par savu eksistenci… Ar fotoaparātu darīju, ko varēju, un tā nu tapa manas pirmās baurojošā brieža bildes…
Arī rīts mani iepriecināja ar skaistu miglu, un protams arī ar krītošu temperatūru. Kaut arī sala, biju priecīgs un vēlējos ātrāk izpētīt vakarā uzņemtās bildes… Cauri miglai pie manis devās stirnu kaza ar savu mazo, kas, liekas, bija paredzējis foto sesiju. Izteiksmīgi grauzdams lapas, tas devās tieši man pretī, paspēju izdarīt pāris uzņēmumus kad… Te nu bija nākošā tik nepielūdzamā lieta, bildējot dzīvniekus – saulei lecot, objektīvs aizsvīda… Nepacietīgi gaidīju saules starus, kas spētu stiklu nosusināt, objektīvu pavērsu pret sauli un minūtes desmit to žāvēju. Kazlēns pa to laiku bija atnācis līdz 8 metru attālumam no manis, skaisti… Mamma nebija sekojusi līdzi savam mazulim un pati devusies pāri uz jaunaudzi. kazlēns Kazlēns pacēla galvu un saprata, ka ir atstāts viens, tad nu veikliem soļiem tas devās līdzi mātes pēdās… Nevar gribēt visu vienā reizē, paliku bez stirnas portreta, objektīvs atsila apmēram minūti pēc kazlēna aiziešanas, nu neko. Brauciens uz Rīgu izrādījās daudz nogurdinošāks nekā biju gaidījis, savu darīja miega trūkums un nevēlēšanās apkrauties ar lieku pārtiku un ūdeni. Līdz Rīgai bija palikuši kādi kilometri 40, bet spēka vairāk nebija… Nācās zvanīt papildspēkiem ar sarkano krūmu ruksi, lai ved mani mājās… Emociju un noguruma dēļ tā arī uz slimnīcu šajā nedēļā netiku, bet tas bija to vērts…