Brieži

Pēdējos gados briežu skaitam ir tendence pieaugt, par to rūpējās gan labvēlīgie klimatiskie apstākļi ar pietiekoši kailajām ziemām, gan mednieku kolektīvu ieinteresētība. Protams, palielinoties briežu skaitam, palielinās arī to apdzīvotā teritorija. Un beidzot, pirms diviem gadiem, apstaigājot sev zināmos mežus, starp aļņu pēdām uzgāju arī briežu atstātās zīmes. Briedis ar savu izcilo redzi, dzirdi un ožu nebūt nav viegli pamanāms dzīvnieks, visi mani mēģinājumi to ieraudzīt beidzās ar neveiksmēm, un tajās reizēs, kad bija izdevies tam nokļūt pietiekoši tuvu, tas bija spējis manis nemanīts noslēpties biežņās, kurās to meklēt būtu gaužām nevajadzīgi. Tuvākā tikšanās bija septembra beigās, kad sadzirdēju arī pirmos baurojienus, sajūta bija pacilājoša – dzirdēt to pirmatnīgo saucienu, kura dēļ viss mežs uz mēnesi kļūst gaužām tramīgs. Laikam sajūtot ko nelāgu, arī labākā izdevība man gāja secen, jo ragainas kungs apstājās tieši pirms izcirtuma, kura otrā galā es sēdēju. Atlika vien priecāties par meža skaņu.

Pagājušā gada augustā, atceļā no mežacūku slēpņa vietas gāju gar lauka malu, kur metru 300 attālumā pamanīju siluetu. Gaismas trūkuma un miglas dēļ novērtējumu veicu nepareizu. Vējš pūta uz manu pusi, tādēļ nospriedu, ka varu doties mājup gar lauka malu, neizbiedējot stirnu. Ejot, protams, palaikam uzmetu aci stāvošajam tēlam, tēls pagrieza galvu uz manu pusi, un tad arī sapratu, ko migla no manis bija slēpusi… Stirnai uz galvas atradās ragu rota, skats atgādināja situāciju, it kā cilvēks ar paceltām rokām pagrieztu savu ķermeni pret mani. Beidzot skaidrāk varēja saskatīt, ka virs galvas slējās divi pamatīgi ragi. Sekoja kopīgs apstulbuma un nogaidīšanas mirklis un briedis pagriezās un devās uz lauka malu, pazuzdams mežā. Beidzot es viņu biju redzējis savām acīm…

stirnasOtrajā vakarā bija skaidrs, ka esmu īstajā vietā. Baura skaņas bija man blakus, ap 100 m, tomēr diemžēl arī šovakar gaismā neiznāca redzēt neko vairāk par rietošo sauli. Tumsā sadzirdēju soļus aiz sevis, bija skaidrs, ka pa taku pārvietojas kas lielāks nekā jenotsuns vai stirna, zem koka nostājās briedis. Man par prieku tas draudus manī nesaskatīja, pavērsa skatienu uz koku, kurā sēdēju, vēl kādas minūtes pastāvēja un lēniem soļiem devās pāri izcirtumam… Rīta saule nāca kopā ar miglu, kas mani priecēja, tā cēlās vienā konkrētā līnijā augšā no grāvja, tādā veidā radot skaistu sētu meža vidū, atkal stirnas pārstaigāja izcirtumu, nogaidīju vēl pāris stundas un kāpu lejā…

migla1Diemžēl pa dienu mani sazvanīja kolēģi no slimnīcas, laikam sajūsmā biju piemirsis pabrīdināt, ka nebūšu… Nu mani aktīvi meklēja. Lai izbēgtu no nepatīkamām sekām, sapratu – šī ir pēdējā nakts baurā, pēc tam ir jādodas atpakaļ uz Rīgu.

Atkal mainīju savu slēpņa vietu uz šķietami piemērotāku. Apmetos kokā starp izcirtumu un grāvi, kam otrā pusē bija jaunaudze. Apmēram 15 m attālumā no manis bija pamatīgi izstaigāta grāvja pāreja, uz kuru liku lielās cerības. Stundas gāja un mežā sākās rosība, sapratu, ka jaunaudzē dzīvojas mežacūka ar savu jauno paaudzi. Kaut arī aktivitāte bija liela, nepameta sajūta, ka cūciņas šķiet iebiedētas. Gaisma jau sāka lēnām plēnēt, un beidzot cūciņas gatavojās iet pāri pārejai, protams, kamera bija gatavībā un ķermeni pārņēma satraukums – nu labi, nebūs brieža bildes, bet vismaz cūciņām būs smuks kadrs… Visa ģimene tuvojās grāvja malai, kad tā pēkšņi it kā iespurdzās, nokustējās, sastinga, nokustējās, un skaņa tika izslēgta…

Pēc sekundēm divām sapratu iemeslu un savu kārtējo kļūdu, atskanēja baura rēciens tieši man aiz muguras, gaidot mežacūkas nebiju pamanījis to, ka izcirtumā ir ienācis bullis. Sekoja nākošais baurojiens. Kaut arī skaņa nebija nepazīstama, es nobijos, pārņēma pirmatnīgas sajūtas un emocijas, droši vien līdzīgas skaņas izdeva arī dinozauri. Tādā veidā visu mežu pieskandinot un izbiedējot.

Baurs!Nedaudz neaptverami šķiet tas, kā briežu bullim izdodas ar savu balsi piepildīt visu esošo klusumu – tā ir nevis kā spiedziens vai rūciens, bet kā skaņa, kas aizpilda pilnu skaņu amplitūdu. Lēnām griezos apkārt, lai apskatītu baurotāju, tas bija pavecs bullis ar 12 žuburu ragiem, diemžēl pa šo laiku saule bija darījusi savu vakara darbu un rietējusi. Nomērot ekspozīciju sapratu, ka manas vīzijas ir jāmaina: ISO 800 un F4,5 vairs nekam neder, diafragmu uzreiz savam divsimtniekam griezu vaļā līdz galam, bet arī F2,8 deva tikai 1/8 sekundes, negribīgi ISO ar cēlu uz maksimumu, pats gaismas minimums 1/30, bet tā jau tas dabā ir vienmēr – gaismas, dzīvniekus bildējot, nepietiek.

Uznākot uz skatuves

Briedis cēli gāja pāri izcirtumam un apstājās, pa laikam visam mežam paziņojot par savu eksistenci… Ar fotoaparātu darīju, ko varēju, un tā nu tapa manas pirmās baurojošā brieža bildes…
Arī rīts mani iepriecināja ar skaistu miglu, un protams arī ar krītošu temperatūru. Kaut arī sala, biju priecīgs un vēlējos ātrāk izpētīt vakarā uzņemtās bildes… Cauri miglai pie manis devās stirnu kaza ar savu mazo, kas, liekas, bija paredzējis foto sesiju. Izteiksmīgi grauzdams lapas, tas devās tieši man pretī, paspēju izdarīt pāris uzņēmumus kad… Te nu bija nākošā tik nepielūdzamā lieta, bildējot dzīvniekus – saulei lecot, objektīvs aizsvīda… Nepacietīgi gaidīju saules starus, kas spētu stiklu nosusināt, objektīvu pavērsu pret sauli un minūtes desmit to žāvēju. Kazlēns pa to laiku bija atnācis līdz 8 metru attālumam no manis, skaisti… Mamma nebija sekojusi līdzi savam mazulim un pati devusies pāri uz jaunaudzi. kazlēns Kazlēns pacēla galvu un saprata, ka ir atstāts viens, tad nu veikliem soļiem tas devās līdzi mātes pēdās… Nevar gribēt visu vienā reizē, paliku bez stirnas portreta, objektīvs atsila apmēram minūti pēc kazlēna aiziešanas, nu neko. Brauciens uz Rīgu izrādījās daudz nogurdinošāks nekā biju gaidījis, savu darīja miega trūkums un nevēlēšanās apkrauties ar lieku pārtiku un ūdeni. Līdz Rīgai bija palikuši kādi kilometri 40, bet spēka vairāk nebija… Nācās zvanīt papildspēkiem ar sarkano krūmu ruksi, lai ved mani mājās… Emociju un noguruma dēļ tā arī uz slimnīcu šajā nedēļā netiku, bet tas bija to vērts…

Kas ir ūdele?

Kāda izskatās ūdeļāda, šķiet, zinās lielākā daļa cilvēku. Ja nu tomēr nezini, tad droši pajautā to kādai dāmīgākai dāmai… Stāsts droši vien nebūs par ādu, bet gan no tās pašūto skaisto kažociņu, kas tik labi izskatās mugurā… Te nu nevar nepiekrist, ka šim dzīvnieciņam ir tiešām skaists kažoks ar biezu pavilnu un gariem akotmatiem. Varbūt arī šī iemesla dēļ pats dzīvnieks tiek raksturots kā “mazs pūkains jaukumiņš” un “viņam ir tik smuks purniņš un tā mutīte, actiņas” – šie ir citāti no manu kursabiedreņu puses… Tāds nu tiešām ārēji šis kustonis izskatās…

Pēc garāka bridiena pa purviem beidzot devos atpakaļ uz māju pusi. Gāju gar nelielu upīti, kuras ielokā ar pamanīju nelielu sakumpušu dzīvnieciņu… Pirmā doma bija par kādu no grauzējiem, bet tajā brīdī gar upītē ietekošo strauta malu brūnganais spalvu kamols izdarīja pāris slaidus aukstasinīgus lēcienus un sastinga, sastingu arī es un lēnām pietupos…

Ne uzreiz sapratu lēkāšanas iemeslu, bet brīdī, kad ūdele pagrieza savu mazo, mīļo sejiņu, arī tas tapa skaidrs… No mazās mutītes ārā rēgojās divas vardes kājas, kas šinī brīdī vairāk atgādināja garas nokarenas ūsas. Pārējā vardes daļa bija ietilpusi dzīvnieciņā…

Lēni un mierīgi sāku gatavot fotoaparātu bildēšanai, diemžēl tas bija somā, pie kuras papildus karājās arī statīvs, kas visu procesu palēnināja un padarīja daudz skaļāku. Ūdele pārkoda vardīti ar pāris nelieliem kodieniem un bez lielas minstināšanās devās man pretī uz upītes pusi, nokritušās vardes kājas tai vairs neizraisīja nekādu interesi.

Nonākot pie ūdens, tā atrada vidēja lieluma akmeni un nekavējoties pieplaka tam – tādā veidā, ka tikai galva būtu redzama potenciālajam upurim. Man iepatikās šī poza, kādā akmens kante tika izmantota slēpņa radīšanai… Šinī pozā ūdele palika, uzmanīgi vērojot ūdeni zem sevis. Ticamākais, ka gaidīja kādu zivi vai nākamo abinieku… Tomēr nepacietība darīja savu, un tā pārvietojās tālāk pa krasta akmeņiem.

Šķiet, tad viņa sadzirdēja arī slēdža izdoto skaņu. Tomēr prom tā nebēga, sākumā viņa mani pamatīgi nopētīja, pieļauju, ka izvērtējot iespējas mani uzveikt. Ne mazums dzirdēts, ka ūdele uzbrūk par sevi stipri lielākiem putniem… Šoreiz tā izvēlējās ielēkt ūdenī un nirstot atrast sev slēptuvi. Tā kā ūdens bija diezgan caurredzams, ar skatu tai sekoju. Gaisu sīkais zvērēns uznira ieelpot diezgan bieži, nonirstot kopā metrus 15, tas beidzot atrada paskalotas saknes, kurās arī nozuda no mana skata…

Ūdele ir tiešām skaists dzīvnieks un interesanti skatīties, kā tā dzīvojas pa krastu, ūdeni un ložņā pa piekrastes saknēm, tomēr… Pēc novērotā grūti atrast atbilstošu apzīmējumu visam īpašību kopumam… Bet, lai nu kā, ūdele ir plēsējs pēc savas dziļākās būtības.

Amerikas ūdele

Ziemīgas stirnas

Kā no rīta īsi pēc deviņiem izgāju no mājas, tā visu dienu brienu. Nu jau lēnām sāk tumst, arī sniegs sāk snigt jaudīgāk, bet līdz mājai vēl tālu. Pirms mirkļa muļķīgi izbaidīju trijus cūķus, bet nu lai, vilks viņus ēdis! Ies’ vien tālāk. Turos gar grāvi, vienā pusē plāna josla ar mežu, aiz tās uzreiz purvs, bet otrā pusē pļauta pļava ar ruļļiem un dažiem ozoliem. Cenšos skatīties rūpīgāk, bet acis sniegi ķepē ciet! Pie viena ozola kaut kāda kustība – stirna! Lai ar tumšs, bet varētu mēģināt pieiet tuvāk, vējš galu galā tieši sejā, arī trokšņi diezgan slāpēti mīkstajā sniegā.

Cenšos turēties aiz ruļļiem un, viegli pieliecies, lēnām eju tuvāk, tieku līdz metriem simts, pēc minūtēm desmit – piecdesmit, vēl pēc desmit tieku līdz vienam rullim, kas no stirnas kādus trīsdesmit metrus. Stirna, iegājusi nelielā ieplakā blakus vecai meliorācijas akai, ik pa brīdim kašā sniegu un kaut ko lasa. Diena īsa, ēdamo vajag… Tuvāk laikam īsti pieiet tagad nevarēšu. Jamā ir diezgan sāņus no vēlamās trajektorijas. O, un tur ir vēl viena stirna! Bija nogūlusies ieplakā, un nemaz neredzēju. Nosēžos rullim sānā, aizvējā, un gar siena malu skatos, kas nu labs notiksies. Stirnas izskatās diezgan kūtras un neko vairāk par dažiem soļiem, pakasīšanu un pāris stiebru noraušanu neveic. Pārvietojas lēnām, vairāk skatās nekā iet vai ēd. Viena lēnām sāk iet ārā no ieplakas. Otra seko. Viena pagriežas, otra arī. Tad tālākā sāk kasīt sniegu ar lielāku entuziasmu. Otra noskatās un neko. Tālākā apmierināta ar atkasīto laukumiņu, ieguļas tajā, tā, ka gandrīz pilnībā ir paslēpta sniegā, tikai galva ārā. Otra pēc brīža kūtri sāk atkasīt sniegu. Mazliet atiet no iesāktās bedrītes, nober dažas spiras un atgriežas pie kasīšanas. Arī ieguļas. Brīžiem, šķiet, norauj pa kādam stiebram, bet varbūt slēpjas no stiprāka pūtiena. Nu jau paliek krietni tumšāks, sāku domāt par atkāpšanās iespējām, lai šamās nemodinātu. Bet stirnu zvēri laikam nav pārāk traucēti šajā vietā un galvas aizvien retāk parādās virs sniega segas.

Sāk stiprāk pūst, rokas tīri vēsas, jāiet projām. Tāpat lēnītiņām un puspieliecies tieku līdz mežmalai, tad iešļūcu grāvī un pa ledu eju prom. Lauka malā, izrāpies no grāvja, cenšos saskatīt zvērus, bet zem ozola redzami tikai ruļļi un sniegs. Nez, viņas tur tiešām nakšņos?..

Bebri zem ledus

Pēdējās nedēļās laiks pieturas diezgan auksts. Naktīs šai pusē pat vairāk nekā –15… Līdz ar to dažu dienu laikā visas upītes un grāvji ar lēnāku straumi aizvilkti ar pabiezu ledus kārtu. Turklāt ledus lielākoties tāds, ka pa viņu droši var staigāt. Izdomāju izmantot iespēju apskatīt bebru mītnes un teritorijas no viņiem raksturīgāka skatu punkta. Pirmā teritorija izskatījās pilnīgi pamesta, ja ne vien nesen grauztie koki, kas, ledus un sniega ieskauti, slējās dažādās vietās izklaidus ap mājiņu.

Ejot tālāk pa grāvi, pamanīju pirmo āliņģi. Tāds 35-40 cm diametra neregulārs caurums ledū, kas pārvilcies ar plānu ledus kārtu. Pēc minūtēm padsmit āliņģu skaits jau sniedzās pie desmit – ik pēc kādiem pārdesmit metriem un gandrīz visi tuvu krastmalai. Laikam jau lopiņš zem ledus izvēlas kādu tīkamāku vietu un, atsperoties pret gultni, izlauž ledū atveri… Bet ledus tomēr biezs, kādi 6 cm vismaz. Šādā ledū pat ar zābaka zoli pagrūti izdauzīt caurumu. Gan jau bebri sākuši caurumot līdz ar ledus parādīšanos. Pie viena no āliņģiem pazīstama bebru sliede līdz pāris metrus tālāk augošiem kārkliem, kas nošķīti. Grūti sacīt, vai viņi zem ledus arī kociņus transportē. Varbūt.

Apskatīju otru mītni, pie kuras arī tādi paši caurumi, kā arī pie maza strautiņa ietekas grāvī, neliels lāsmenis. Kā reiz pie rudenī nogāzta oša. Izskatās, ka dzīvība pat iepriekšējās naktīs ir kāpusi ārā un skatījusies, ko grauzt.

Izmetu vēl dažus lokus pa cirsmām, tad vēl viena bebru mītne, un tad beidzot sāk gribēties ēst, vēsi arī tā kā paliek. Kāpšu mājup, tik vēl loku līdz lāsmenim pie oša.

Eju lēnām, lielākoties skatos, kas kokos notiek, vai nesēž kāda pūce (neregulāri te parādās viena urālpūce), varbūt kāda cauna. Un gandrīz nepamanu pelēcīgo kustību, kas no grāvja malas pazūd iekšā mežā. Kas, te kādi klaiņojošie suņi, vai? Bet ātrs lopiņš bija. Ātri tieku tuvāk skatīt, kas īsti bijis. Kaķēns, smukas lūša pēdiņas, bet kādas 2/3 no pieauguša zvēra ķepas. Izskatās, ka bija noskatījis to pašu lāsmeni, kuru gribēju aplūkot. Kamēr tur mīņājos un skatos, kā šamais bijis iekārtojies, tad arī atskan pazīstamais blīkšķis pa ūdens virsu. Mjā, šoreiz sabojāju medības kaķītim un arī vakariņas bebram. Bet interesanti, gribētos te pasēdēt kaut kur ne pārāk tālu, paskatīties, kas notiekas.
Nākošajā rītā aizguļos, tamdēļ uz bebra lāsmeni eju tikai pēcpusdienā. Ap pusdiviem savācu paklājiņu un agrotīkla murskuli, kas šoreiz kalpos kā improvizētais slēpnis. Ledus uz grāvja paplāns, laikam neliela straumīte šeit vēl notiek. Novietojos pie pretējā krasta ierastajam ar skatu uz lāsmeni un jaunu āliņģi gandrīz zem paša koka. Ledus te apaudzis ar tādām sīkām adatām, kas, paklājiņu izliekot, itin labi krakšķ. Nepatīk man šitais, dikti skaļi. Gulēšana gan diezgan ērta rādās, nav nekādi zari, kas durtos cauri paklājiņam, ceru pārāk nekustēties un nekrakšķināties. Kamēr izlieku tīklu, pamanu, cik labi ledus šeit tomēr lokās un lāsmenī viļņojas ūdens… Kustēties tiešām nedrīkst. Pāris minūšu laikā esmu iekārtojies, nokoncentrēju skatu uz lāsmeni, pārbaudu, vai aparātam bačas gadījumā jau nav sasalušas, un var sākt skatīties, kas būs un kas ne. Ūdens lāsmenī pārstāj viļņoties. Mežs apkārt ir pavisam kluss, nedzird pat zīlīšu bariņus. Bebru mītne atrodas kādus metrus 60 man aiz muguras, viņai pretī grāvī dažas nedēļas pirms ledus bebri savilka ziemas krājumus… Tādu krietnu čupu ar smalkiem zariem, jauniem bērziem un kārkliem, retāk pa kādam lielākam stumbra posmam. Pāri ledum pārskrien cirslis. Šitās radības tagad nemaz vairs nevar atpūsties, vielmaiņa tiem tik strauja, ka gandrīz nepārtraukti jāēd. Kā nu kurai sugai, bet gandrīz visiem diennaktī jāapēd vismaz tik, cik pats sver. Nekāda lielā gulēšana šiem arī nesanāk, pāris stundas paguļ, tad atkal ēdmaņas meklējumos. Zem ledus atskan dobja burbuļu skaņa, tad vēlreiz. Gan jau bebrs, pēc mirkļa arī ūdens lāsmenī novirmo. Bet zvērs neparādās, laikam pietiekoši garu elpu paņēmis līdzi un aizpeld kur tālāk. Pēc minūtēm padsmit jūtams, ka aukstums lēnām iezogas kāju pirkstos, tāpat arī rokas vēsākas sāk palikt. Sāku veikt lēnus un neuzkrītošus pirkstu vingrinājumus, kad atkal atskan dobjie burbuļi, novirmo ūdens… Un bebrs neparādās. Dzirdams gan kā zvērs iznirst. Iznirst krastā zem zemes, kur viņiem alas saraktas. Nākošās stundas laikā vēl pāris reizes nopeld garām, bet virs ūdens tā arī neviens neparādās. Un tiešām dīvaini, bet neparādās arī kaķītis. Mežs kluss un īsi pirms tumsas iestāšanās piekāpjos aukstumam un kājoju mājup. Salti, āra temperatūra ap –14.

Bebru vērošana II

Pamodos brīdī, kad mēģināju nosist telefona zvanu. Nosist, nevis izslēgt. Modinātājs nav zvanījis pārāk ilgi, ir tikai dažas minūtes pāri pieciem. Istaba drēgnuma pilna, laikam vēlāk vajadzēs iekurt krāsni. Aiz loga knapi sāk rādīties gaismiņa. Jāceļas, citādi nokavēšu, lai kas arī tur nebūtu. Pēdējās reizēs, cik tur sēdēts, gaismā nekas nav izlīdis, diez vai arī šodien kas rādīsies, bet tas kadrs tā sadomāts un apdomāts, un gaismiņas, ēniņas, fonā kaltušas eglītes… Nu, nevaru atteikties no tās vietas.

bebru nošļūdenisJa vēl tie bobri tur līstu pietiekošā gaismā (nu, es jau negribu daudz… 1/30 sek, f 2,8, ja paveicas bik vairāk, iso 400-800 robežās), bet nē – mellā naktī un ne minūti vēlāk! Brokastu kafijs (lai neteiktu proteīnu dzēriens, kur kafija mijas ar cukura kalnu un piena pulveri) un jāskrien. Tīkls, šoreiz arī statīvs, un eju. Lejāk trako meža strazdi – vietējie vai nakti lidojušie migranti, ej nu sazin’, bet visi viņi sačekstinās un ārdās pa krūmiem… Griežos nost no ceļa un pa līkumotu taciņu iebrienu mežā. Slapjš ir, bet nav pārlieku. Taka tīri labi samanāma, arī koki un debess. Tajā malā, kas paliek aiz muguras, tik dīvainas strīpas savilkušās, bet sārtums nāk un laikam arī pārējais pasākums drīz būs. Izlienu cauri alkšņiem, pāri dažiem nogāztajiem, un esmu uz līkuma. Nekādas jaunas pēdas nemana, bet vecās lielais lietus, kas pirms dienas bij’… Visu aizskalojis. Paklājs tā, lai mugura pret koku, statīvs un kamera, uzmetu vēl tīklu… Lakats, snus, cimdi… Un var skatīt, kas te labs notiksies…

Sāksim ar to, ka vispirms te nekas nenotiekas. Pirms divām nedēļām (nu, mazliet vairāk) atnāca nezināmi ļaudis un nojauca trīs dambīšus, kas uzturēja visu sistēmu. Par laimi nojauca visnotaļ diletantiski un neko ļaunu pašiem bebriem nedarīja. Bet, kā rādās, dažas dienas vēlāk kaut kad piekāpuši arī mednieki un kādus pāris bebrus piežmieguši (no iepriekš manītajiem vismaz sešiem knapi trīs vairs redzēti). Tā nu bebri dziedējuši rētas un tumsā dambjus. Nu jau kādu nedēļu dambji atgriezušies puslīdz darbspējīgā paskatā un pa viņiem droši staigā zvēri (protams, naktīs), bet dienās zivjgārnis un vāveres, ciršļi, strupastes, bet uz dažiem kokiem medī zivju dzenīts. Tikmēr rīta krēslā sēžot, tik tiešām nekas nenotiek. Nu labi, mostas sarkanrīkles un visādi citi sīkputni, meža strazdi sen jau, šķiet, sajukuši… Vispār putni ālējas. Jo drīz ausīs saule! Ar skatu skenēju tālo galu cerībā, ka kāda dzīvība grāvelī parādīsies, kad kaut kur labajā pusē atskan spēcīgs zara krakšķis. Tāds formāli liels lops. Ausos – jā, it kā pat turpina soļot. Laikam pārgāja pāri izcirtumam. Bet es te sēžu pilnīgi bez kāda skata uz to pusi, jo priekšā niedres un pāris eglītes (jo jāslēpjas taču no bebriem, kas var piepeldēt no labās puses, jo turpat viņiem arī kādas no alām). Atskan apjomīgs plunkšķis, izklausās ar visām četrām, pat teiktu, ka izklausās pēc aļņa. Tas tāds neredzamais zvērs, par kuru lielākoties klīst tikai leģendas… Nu lai jau, pāris nīgras domas un turpinu sēdēt. Kaut kā no tās grozīšanās lakats noslīdējis un labo aci, cenšos sabīdīt atpakaļ un priekšā nosēžas zivdzenīts. Un pat neiepīkstējās lidojot. Nu neko, sēžu, nekustos un iešķībi ar vienu aci vēroju košo radību. Putnelis pat neskatās uz mani, pēta kaut ko lejāk ūdenī. Lai gan, cik vakar skatījos, saskatīt tur varētu vienīgi duļķes mazliet mazāk tumšā ūdenī. Šķiet, arī putnelis nonāk pie šīs domas un aiztinas tālāk.

Mazliet notirpa roka, laikrādis ap 7:22, gaisma jau kruta, bet no bebriem ne vēsts. Šoreiz no kreisās puses atskan kārtīgi soļi, un daudzi. Un pavadošās skaņas noteikti nāk no mežcūkiem. Jēj, sēžu un priecājos, vairāk nenākšu uz šito vietu sēdēt. Nīgruma kalngals iestājas brīdī, kad arī labā pusē atskan soļi un atkal plunkšķis, laikam arī aļņveidīgais aizgāja atpakaļ, no kurienes nācis. Tā sēžu līdz pusdeviņiem, tad parādās sarkanrīklīte, kas pa pretējās puses eglītēm lēkā un darās. Vēroju caur stiklu, izskatās koša, varētu būt, ka nomainīts tērps, kaut gan nezinu, kad un kā jamām tas mēdz notikties. Deviņos mežā iestājas normālais dienas ritms, visi kaut kur paklīduši darās savā nodabā, skaļāk uzvedas vien zīlīšu un citu mazputnu grupas, kas cenšas turēties kopā, un arī ne pārāk bieži.

Pastaiga gar upi

Rīts sākās pirms sešiem, samiegojies aizklunkurēju līdz virtuvei, čaiņiks vārās, kaut kāda paika no vakardienas vēl atstāta brokastu nodomam, aizklunkurēju atpakaļ uz istabu, iedarbinu rādiogalvas, satūcu somiņu, uzvelku atlikušos apģērba gabalus, sasienu bikšu galus. Aukstas brokastis piestāv aukstiem rītiem, svīst gaisma, apriju vēl pāris pazaļas vīnogas un uz lieveņa vēroju miglaino rītausmu. Kad kafeja izsūkta, var doties. Pļava ir slapja. Mežs arī, visi tiecas atdot savas ūdens lāses man. Uzmanīgi līkumoju caur kritušajiem kokiem, garām bebru mājiņai, līdz grāvja līkumam, iesēžos.

Man tīk auksti rīti arī tāpēc, ka ir sevišķi maz odu. Bet pa kādam jau tomēr ir, no vienas vai otras puses, un parādās ausu apvidū. Sabīdu lakatu vairāk uz ausīm, bet dilemma – gribas arī ko dzirdēt. Un šorīt ir ko dzirdēt. Mežs skan. Sīļi, protams, pieķērc pasauli, bet visādi mazie šiverējas un čivinās. Kaut kur tālāk iekšā mežā dzirdama stirna rejam, kaut kur aiz muguras kādi tramīgi soļi (ir taču jābaidās, pat ja nevar redzēt, no kā). Ūdens tomēr šorīt kluss, bebru uzpludinājums vēl nav atguvies no noplūdes (paldies vietējiem ļaudīm) un bebri vēl viņu nav lāgā saremontējuši, bet gandrīz, gandrīz jau ir. Pārlido zivjgārnis, njā, šorīt viņš še nesēdīsies, spītīgi lidos uz tālāku vietu… Nu lai. Klausos, kas apkārt notiek, sava veida pārdomas un spēles, ik pa laikam ieskatos pulkstenī (gandrīz vai reizi desmit minūtēs) un ik pa laikam nerakstu blociņā.

zvērs, kas varēja būt bebrsTā krasta pusē notiek kāda vāverkustība, zvērs nolaižas no koka un pazūd garajā zālē. Atslābinos, paskatos, vai viš iet, un skatos, kur šams parādīsies (jo zināma zvēram taka, bet ne vienmēr jāiet pa to pašu). Dažus metrus tālāk parādās nokaltušās grāvmalas eglēs, par kaut ko runājas, tad lejup un atpakaļ zālē. Pēc mirkļa parādās eglītē pie dambīša. Skatos un nekustos. Zvērišs skatās un klausās, tad nokrīt lejup un sparīgiem lēcieniem dodas uz dambīša. Sakustinu aparātu, autofokuss un zvērs sastingst, asums un kadrs un otrais kadrs brīdī, kad zvērs lido. Uzskrēja atpakaļ eglītē (apmēram metru virs zemes) un ļoti dusmīgi pāris lamušmakšķus nomet. Bet neredz mani. Tad izdomājusi, ka pa zariem drošāk, pārlec pie ozola un tiek pāri grāvītim pa augšu.

7:52, diez vai kāds te vēl parādīsies. Pēc minūtēm padsmit pretējā krastā lido mazs un pelēks kunkulis. Un pazūd. Laikam cirslis, pirms dienas vai divām vēroju jau šo radību, tikai pēc kādas n-tās reizes sapratu, kas tas bija, bet kājas vienalga nevar ieraudzīt – miglā tītas. Kunkulis kā jau kunkulis. Deviņos pacietība galīgi zudusi un lienu ārā. Zāles gan joprojām slapjas. Mājā tēja un maizes šķēle, tad izdomāju tomēr ņemt līdzi pīcku un virziens upe. Jāiet tālāk kā līdz grāvim, bet pa ceļam vēl briedīšu pēdas samanu. Priecīgi, priecīgi, ka šādi lopi te uzklīduši… Garām vienām mājām, garām otrām, dubļainās peļķu malās savus rakstus atstājis āpsis, mazliet tālāk arī lapsa, citā peļķē abi, tad vēl stirna. Trešās mājas. Tad meža puduris un jāgriežas pāri ganībām, cauri izcirtumam un iekšā diezgan vecā mežā. Zemsedze te kā labai gāršai, koki gan tā jokaini visādi te saauguši. Toties cūkām viss vienalga, un rādās vieta tīkama, gana daudz kas sapēdots un piestaigāts. Ieraugu upi, ir arī diezgan ūdens, nez, varbūt kāds zivjainais parādījies būs. Pamētājos. Paeju uz leju un pamētājos. Un atrodu cūkāriju! Jamie lopi izbradājuši abus krastus un noberzējuši dažus kokus un vēl dubļu vannas… Kārtīgs salons. Un atkal eju augšup pa straumi, lēnām un uzmanīgi bradāju pa krastiem vai seklākās vietās pa ūdeni, zivjaino nav, kaut vietas izskatās vairāk kā skaistas.

sabremzējies ūdrs atskatāsLīkums aiz līkuma, un sagāzumi, un lieli akmeņi un ūdra mēsli, un gliemeņu čaulas un reti gliemežvāki. Uz akmeņiem ūdenssūnas un pa kādai sārtaļģu kolonijai. Un atkal līkums, un kāda smuka vieta. Pāris iemetieni un sastingstu. Ī, ūdrs, un ko es te daru. Zvērīgais mani sen jau pamanījis, bet, tā kā vieta ļoti sekla, tad kur ienirt īsti nav. Tad nu lavās tāds pusiegremdējies. Laikam cieši piekaltais skatiens šo sanervozēja un mirklī, kad ņēmu ārā kameru, zvērs lieliem lēcieniem metās manā virzienā. Metri pieci, četri, tad trīs, kamera jau ārā, vāciņš norauts, un šis maina trajektoriju un blakus man iekšā lielas izgāztas egles sakņu mudžeklī. Grr, lādējos par neveiklību un piesēžu upes krastā, jamējs apakšā kaut ko arī cierē. Mazliet redzamākā vietā un autofokuss gļuko, eh. Atslēdzu, bet šis jau atpakaļ iekšā, nu labi, pasēdēšu un pavērošu. Pēc knapi minūtes zvērs saņēmās un metās ārā, kadrs, kadrs un vēl viens, tad pāris metrus tālāk lēciens uz krasta pusi, pa stāvkrastu augšup un aiz egles, pa upi ātriem soļiem metos uz leju, priekšā sagāzums, bet pirms tā ūdrainais šļūc (!) pa krastu lejup, kadrs, un iekšā kokos. Tur nav variantu. Uzrāpjos krastā un paeju metrus daždesmit lejāk, un zem krūma upes krastā nosēžos. Minūtes padsmit nosēžu, bet nav. Kaut kā sajūtos līdzīgs ūdra raksturam un liekos mierā, lai jau paliek. Eju apakaļ pie egles. Dažus metrus no tās piefiksēju kustību, kaut kāds plušķains kažoka gabals tur manāms un ieskatoties arī acis. Jenotsuns. Tīkama dieniņa! Pieeju tuvāk un caur zariem mēģinu atrast kādu skatu, kur šamo var apskatīt. Kaut kas jau ir, bet nekas lāgā nav. Laikam par tuvu piegāju, jo zvērs sāk ņerkstēt (kādi metri trīs), tad nošļūc mazliet zemāk. Paliecos uz upes pusi – šams lūr, aizslēpies aiz stumbra, noņerkstas ļoti īgni un, acīm redzami neapmierināts, izdomā nomirt.

domīgs jenotsuns - kur lai nomirst...Bet tā vieta, kur šams atmeties, tāda slīpa un zvērišs ieplunkšķ upē. Tēlo līķi. Es arī iekāpju upē. Zvērs izskatās ļoti autentiski, ap viņu pat riņķo mušas (laikam pastāvīgās pavadones), tikai deguns virs ūdensvirsas un nelieli elpas vilnīši. Acis aizmiegtas cieši un izskatās viegli iepuvušas, vispār arī smird pēc maitas. Un straumītē lēnām griežas. Vēroju, piebrienu, cik nu tuvāk var (tur padziļš tomēr), paskatu kādu labāku koka gabalu un ieplunkšķinu šim blakus. Absolūta vienaldzība. Tik deguns viegli ceļo virs vilnīšiem. Mjā, autentiski. Lai, neķēpāšos te ilgi, savācu izklīdušās pekeles un jābrien tālāk.

Pēc dažiem līkumiem pamodinu uz zara snauduļojošu zivdzenīti, kas pīkstēdams aiziet augšup pa straumi, bet nu arī sākas baigie sagāzumi un bebri arī savus zobus un ķepas pielikuši apkārtnei. Mazliet tālāk pusaizskalots tilts (jebšu aizskalots ir ceļš, pa kuru varēja tikt uz tilta) un tad sākās īsts čūkslis, salieku pīcku, jo jaušas, ka šitā nebūs viegla iešana. Un nākošo stundu vai divas vadu vietā (kas varētu būt tikai ap puskilometru gara), kur lielākoties zemi caurauž bebru alas, bet virspusi dāsni noklājuši apiņi un atvases, un jauni alkšņi, bet tajos paslēptas guļ lielās nograuztās apses un oši, un pārējie. Šeitan laikam kādus gadus sešus vismaz bebri darbojas, upi redzu tikai vietām un lielākoties no skatu punkta redzami vismaz divi bebru dambji (katru reizi citi). Lēnām virzos uz priekšu, līdz beidzot līkums un grāvis forsējamais. Tagad nav īsti vēlme jamo brist, tamdēļ ejos uz meža malas pusi, mežs gan joprojām saglabā līdzīgu pamežu, bet, attālinoties metrus daždesmit no upes, sākas arī lielāki koki, kādas simtgadīgas apses, pa kādam ozolam. Tieku līdz mežmalai, nu tač’, atkal grāvis. Šo gan forsēju un tieku iekšā augsto lakstaugu audzē, kurā dominē dadži un lēdzerkstes un visi citi, kam nav bijis slinkums un ir bijis iekšā tikt līdz gaismai, vēl klātu zāģētie krūmi gan čupās, gan vienkārši sagāzti. Čortojos un kārpos cauri, redzēt nekā nevar un laksti te trīsmetrīgie… Tieku apakaļ līdz grāvim, ka nav, ta nav, lauzīšos labāk pa mežu. Tad vēl metri divsimts un tieku līdz laukmalai, pļauta un siens saruļļots. Aizslāju līdz vienam rullim un ēnā piemetos atelsties un izbērt sēklas un gliemežus, un zarus, un lapas, un ko nu tur vēl no zābakiem. Zeķes slapas un savākušas visus labumus un sēklas. Pāris minūtes atpūtas un jāiet tālāk.
Līdz mājai tiku pēc kādas pusotras stundas, nebij’ vairs daudz palicis ko kātot.