Bebru vērošana I

Paķēru somu, statīvu, lakatus un cimdus, vēl brezentīgo jaciņu, un tad ar teciņiem vien uz uzbēruma un prom uz upes pusi. Saule vēl diezgan augstu, bet nez vai bobri jau nav izklīduši ārā skatīt, kur ko saēsties… Turpat ceļmalas krūmos ielienu un nokrāmēju mantas. Nez, te tie divi alkšņi tādi caurkadrīgi novietojušies, ņemsies kaut ko darīt lietas labā. Papīrnazis līdzi ir, jāgriež! Griežot vienu, nolauzu gandrīz visus posmus. Nogriezu, izvilku uz ceļa un pārdomāju – nolikšu netālu blakus gar izskreju zem ceļa. Kociņš smuki iegrimst, puses no zaļajām lapiņām tirinās pa ūdensvirsu. Uzstiepju vēl masktīklu un iesēžos. Paskatos pulksteni un domāju mazliet parakstīt, bet ūdensklajumiņa otrā pusē iesēžas zivdzenīts. Košs un tirinās. Ienirst un aizlido sānup krūmos iekšā. Pēc dažām minūtēm ir atkal šeit pat. Bet ieskatoties secinu, ka šis ir cits. Šis ir jaunais putns… No krūmiem izlido iepriekšējais. Abi parunājas un aizlido pāris metrus tālāk aiz krūmu pudura. No turienes pēc mirkļa atskan pļakš un lēnām uzvirmo ūdens virsma. Tad vēlreiz. Domājams, nesen izvests sīcis mācās, kā notiek medības. Jāpaspēj, kamēr vecāki vēl šamo pazīst. Kamēr putnelis vēl labi ar zīmēm un uzvedību rāda, ka grib ēst, un pats neko nemāk, tikmēr jau labi. Vecāki nesit un nedzen prom (nu un ja reizēm gadās sajaukt, tad pēc brīža taču tomēr attopas, ka atvase, nevis svešs un sitams konkurents). Pāris stundu laikā dažas reizes šie nosēžas tepat blakus krūmā vai mazliet tālāk priekšā. It kā jau vēro mani un uzmana, bet masktīkls palīdz un putneļi īsti nevar saprast, kas te krūmos iesēdies. Tik vien, ka pārāk nevar kustēties un odus nākas barot vairāk nekā gribētos.

Kādā mirklī tālāk fonā aiz muguras atskan mazliet nīgras un iedzērušas balsis, kādi mežstrādnieki vai, nekas pazīstamas nav dzirdams. Sēžu gan bezmaz pašā ceļmalā un īsti uz runāšanos šovakar neesmu noskaņots. Zivdzenīši novirmo tālāk. Zivdzenīši novirmo tuvāk. Kājāmgājēji divi – trajektoriju ietur, bet nu ar grūtībām. Aiz manis tā kā sabremzējas, bet saprotams pēc teksta, ka drīzāk savā starpā tomēr vēlētos izvicināties (viens) vai tomēr nevēlētos (otrs). Pēc brīža redzamas vien netīras flaneļa jakas, kas attālinās krēslainajā ceļā, ko no abām pusēm ieskauj krūmainais bebrārijs. Mazas radības dzīvojas pa apkārtnes krūmu saknēm un pērnajām lapām, bet tuvāk nenāk (pirms nedēļas bija viens ūdens cirslis, kam dikti iepatikās miķa cepelīns, bet pēc brīža sāka interesēt arī soma un zābīši, vismaz pa biksām nesāka rāpaļāt…), zivdzenīši pārcēlušies uz krūmu viņo pusi un šajā tikpat kā nerādās. Aiz muguras kas nočab… Kaķis! Tāds raibs un ruds, un pleķains. – Škic, maita! Un šamā virzienā aizlido dubļu pika. Pa krēslaino ceļu aizlēkā rudi raiba pūku bumba…

Jāvācas nost, odi ar vairs nav tie ciešamākie… Ir saaicināti visi kolēģi un, rādās, sāk vākties arī aizbebrārija iemītnieki. Noņemu tīklu, savācu loriņus un kājoju uz māju.

***

Vakars tāds sutīgs, diena bija karsta. Ietūcītas pusdienvakariņas un var stibīt vai tusnīt uz bebrārijmalu. Mok šodien kāds parādīs seju. Pēc dažām minūtēm esmu pie vietas un vēl pēc pārdesmit jau iesēdies. Bebri gan nav aiztikuši iegremdēto alksni it nemaz. Vispār tāda sajūta, ka šamie šeit nemaz nav rādījušies, un ja vēl citi lietotāji zin’ stāstīt, ka tie vēroti dažus simtus metru tālākā vietā krietnās niedrēs, kur kārtīgi tusnējuši un ņēmušies, tad, kas zin’, vai šamiem lopiem te maz ir interese vairs šajās dienās rādīties (jo manīti te nu jau vairāk nekā pirms nedēļas bija).

Zivdzenīši gan te ir joprojām. Un skaidrs – ja ir tāda zivtiņu bāze, tad kāpēc gan kaut kur būtu jādzenas projām… Tikai šodien uzreiz dodas uz to klajumiņu, kas aiz krūmiem. Un tur plunkšķinās un barojas. Ik pa brīdim atskan klusi pakšķi. Jo, ja ir noķerta zivtiņa, tad uzreiz dzīvu rīt nost arī nevar. Vispirms ir jānodauza, lai ir beigta pārtika. Un tad var tūcīt. Un tad pārlido. Un vēlreiz pārlido, aizlido garām un iesēžas kaut kur, nevar lāgā saskatīt, kur. Laikam aiz krūmiem, kas labajā pusē. Saauguši te tie alkšņi un vītoli un kārkli, zinies. Nu nevar bebri visu sagrauzt! Bebru māja, kas izrādās tepat vien daždesmit metrus tālāki iekšā krūmos, gan visnotaļ neapdzīvota izskatījās. Toties kāds te ir substrāts… Gadiem krātas rudeņu lapas un joprojām augošās saknes, kas sagūlušas kopā ar dzīvības pilnu dūņu slāni… Visādi kukaiņi un tārpiņi, un nematodītes, un vaboles… Dzīvība burtiski mudž tur bišķīt zem ūdens slāņa, barības vielām pārbagātā vidē. Šo to pierakstu. Nositu odu, kas koda pierē. (Nepatīkama vieta, kur daudz nervu un nevar ciest, ka kož. Vispār diezgan daudz tādu punktu uz ķermeņa, kuros, ja odi kož, nav īsti patīkami – muskulis ņem un pats sāk raustīties, gribi vai nē, sak’ vēl veģetatīvā nervu sistēma…). Kustība laikam neiepatikās putnelim. Tikai tagad pamanu, ka pāris metrus man priekšā sēž zivdzenīts. Bāc, un tagad vēl paspēt kameru savirzīt pareizos leņķos. Iekadrēju un putnelis aizlido. Nu jā, pats vainīgs. Masktīklam ir plusi un ir mīnusi – mani neredz, ja nekustos, bet es ar neredzu, ja dzīvība nekustās. Tomēr pēc brīža putnis ir vietā atpakaļ un šas varēs iefilmēt smukbildi, kur šamais pa puskadru, bet aiz muguras atskan riteņa šņerkstoņa pa mitrām smiltīm… Un putnelis pazūd aiz krūmiem. Valdis minas garām, samanījis, ka kāds te sēž, mazliet saminstinās. Lienu ārā un ceļos kājās, neies jau kaimiņu biedēt! (Galu galā pie šamā ir aizrunātas kādas cūku vietas un tādā garā…) Mjā, vīrs tiek nost no riteņa, pieturas pie viņa, lai nenokristu.

Laba diena, labs vakars. Tā un tā, bebru ļauži… Oi, tie jau te reti tagad, vot, tur tajā viņā galā, tur jā, tur var iet sēdēt, bet šite jau nav vērts (man gan zivdzenīši gana iepatikās). Vot, vienu dienu gan ūdru te redzēj’, laikam šogad. Bet kas zin, varbūt pirms diviem… Jā, somā divlitri, malks un malks, un Valdis piesēž. Ot, viņdien te cūkas redzēju. Nu, ne šite, bet tur pie mājas. No rīta gāju ārā un redzēj’. Eh, pīpēsi? Eh, nu ta ka tāds, es gan uzpīpēs. Nu ja, vakarā gāju ārā no māj’s un redzēj. Trīsdesmit gabalas. Oi, vairāk kā trīsdesmit. Iet viss bars. Mellā strīpā. Nu, vispirms iznāk divas lielās un skatās, vai ir kas ar’. Un tad sākās vien’ aiz otras, es saskaitīju trīsdesmit septiņas gabalas. Un tad beigās vēl divas skriešus metās pakaļ visām pārējām, un tad prom bij’. Bet cūkām jau ģimenē tik daudz nevar būt! Nu kā tie velli šitā? Nu vairāk kā trīsdesmit septiņas, melli purni. Uh! Un ir izpīpējies otrs smēķis.

Klau, bet tu kād’ ‘briedīt ir dabūjs ar’? Nē, eh, ka nau, ta nau. Nu, man tur aiz mājas nāk arī zvēr’! Būs jāiet jāpaskata, kas tur notiekās. Bet tagad dikti čūskas jau lien mājā. Ot, šogad seš ‘gabal nositu. Nē nē, zalkti es nesitu, un mežā ar neaiztiek, lai jau dzīvo! Patīk man tie zvēriņ, bet čūsks gan man nepatīk! Vot, biju ar draug’ aizgājis pie mājas pasēdēt, nu izdzēr’ un ies iekšā mājā, bet zin kā, viņam tur izpuvis grīdā caurums un ielīd’s viens tāds melns mājā. Šis tīri raustīgs palikās, he, un ņems ciri un sitīs nost. Bet es šim neļāv! Paņēm ar rokām un iznes ārā, nu lai kož tas zalktīt’s, viņam jau inde vāja. Un palaid. Nu milzīgs zvērs bij’ un aizrāpoj pa zāli prom. Pieteic’ šamam, lai uzliek uz tā caurum bleķ virsū. Nu nav jau patīkam, ka mājā lien iekšā visād mūdž!

Bet vakars paliek vēls un jādodas uz savu pusi, Valdis arī. Pačubinās pa zāli pretējā pusē ceļam, sameklē, kur glabājās slēpums un dodas uz savmāj!

Virs ceļa riņķo sikspārņi, ātros soļos dodos prom.