Pēdustāsti.lv

RasenesPirms pāris gadiem avīzē Sestdiena lasīju ceļojuma apakstu – pāris latvieši bija aizbraukuši uz kādu eksotisku zemi un tur redzējuši kukaiņēdāju augu, tas ar prieku ticis fotografēts un vēlāk pat rotāja avīzes lapu. Lasot rakstu, smīkņāju, jo bildē redzama apaļapu rasene – tiesa kas tiesa, kukaiņēdājs augs, taču sastopams purvos tepat pie mums Latvijā. Tad nu gan eksotiku redzējuši, es to redzu katru reizi ogās ejot…

Lasīto ceļojuma aprakstu atceros katru reizi, kad no jauna ieraugu šo augu, un tas man lika aizdomāties. Eksotikas alkās braucam uz tuksnešiem, lidojam pār okeāniem un tad priecājamies par sugām, ko var redzēt pat neizejot no Rīgas.

Nereti dzirdēts – Latvijā ir neinteresanta daba. Drīzāk gan Latvijā ir neredzīgi un emocionāli pārsātināti cilvēki. Daba pie mums ir pietiekoši interesanta, tik ne visi to māk ieraudzīt. Arī pie mums brīvā dabā dzīvo skorpioni, tāpat arī žņaudzējčūska sastopama mūsu purvu un mežu malās, kukaiņēdājaugi – protams, pie mums tie dzīvo – gan sauszemē, ķerot mušas un skudras, gan ūdenī, pārtiekot no bezmugurkaulniekiem un pat zivju mazuļiem. Ziemeļu eksotika roņi – nesen viens bija izpeldējis cauri visai galvaspilsētai un apmeties netālu no Rīgas HES. Visi mūsu putni ir pelēki un neinteresanti, tiešām? Arī oranži zilais zivju dzenītis, dzeltenā vālodze, ar krāšņo galvas rotu rotātais pupuķis, košais bišu dzenis, kurš kāzu rituālā noķer biti, nokož tai galvu un pasniedz savai iecerētajai – tiešām pelēki un neinteresanti?

Par laimi daba mūs joprojām ir spējīga iepriecināt ar tās skaistumu un raksturu, vienīgais, kas ir jāmāk mums – to ieraudzīt. Lai mācības un ceļojums Latvijas dabā būtu patīkamāks, mājaslapā Pēdustāsti.lv dalāmies ar savu pieredzi ieraudzīt un attēliem no pašu redzētā. Izveidotajā sadaļā Lauka piezīmes var lasīt mūsu pieredzi dzīvnieku meklējumos, sadaļā Raksti atrodama informācija gan par nepieciešamo inventāru, gan padomi tā izmantošanā. Bilžu sadaļā lēnām krājas attēli ar pie mums sastopamajām dzīvnieku sugām.

Iet dabā nenozīmē tikai nokāpt no asfalta un ieiet mežā, iet dabā nozīmē to saprast un izmantot jēgpilni, tādēļ organizējam informatīvas ekspedīcijas dabā, skatot dažādus biotopus, tajos sastopamos putnus un dzīvniekus. Cilvēkiem, kuriem interesē vairāk, piedāvājam ekspedīcijas ar iespēju izbaudīt nakti mežā, apgūt izdzīvošanas pamatus un drošības pasākumus.

Par zvēru vērošanu

joška jeb jenotsunsZvēru vērošana ir viena no daudzajām iespējām būt dabā un skatīties. Dabā var ieraudzīt tik dažādas norises, krāšņas krāsas, unikālas un brīžiem neizprotamas situācijas… Līdzīgi ir arī ar zvēriem, to uzvedība un izturēšanās, tērpi un atrašanās vietas ir pārsteidzoši daudzveidīgas, un tos vienmēr ir interesanti vērot. Bet ir dažas nianses, kas padara šo nodarbi sarežģītāku… Kaut arī nereti gadās redzēt vai pat diezgan ilgstoši novērot kādus zvērus, tomēr lielākoties pat tie, kas ir parasti un bieži sastopami, ir krietni grūtāk ieraugāmi par putniem vai kukaiņiem – tie ir uzmanīgi, un nelabprāt lieki rādās ļaužiem acīs. Un kaut arī brīžiem var rasties iespaids, ka šeit zvēru nav, tie ir atrodami gandrīz visur un parasti krietni vairāk nekā izskatās. Līdz ar to zvēru vērošanai sanāk mazliet rūpīgāk gatavoties un tā izvēršas par diezgan laikietilpīgu nodarbi.

Pirms iešanas ārā jāpievērš uzmanība gan apģērbam, gan smaržai, jācenšas atrast tādas drēbes, kas “nelec” ārā no dabā valdošām krāsām, kas konkrētajam laikam raksturīgas.

Un piedevām vēl ir arī siltas un nečaukst. Arī pārāk uzkrītošas smaržas traucēs. Pat iešana jācenšas organizēt klusāk un ērtāk tas izdarāms, ejot zināmas takas – tādas, kur pazīstamas čabošās lapas vai krūmi, krakšķoši zari un kādas peļķes vai bedres, dubļi un grāvji. Un tāpat bieži vien var atgadīties kādas negaidītas likstas…

Kaut arī gana interesanta ir vienkārši iešana dabā, kaut tīri pastaigas pēc, ar laiku tomēr sāk gribēties kaut ko redzēt. Un parasti jo vairāk gribas redzēt, jo mazāk izdodas…

APĢĒRBS

lietusgāzēIešanai mežā vajadzētu atlikt atsevišķu drēbju kārtu. Tādu, lai nav žēl, ja sanāk salasīt dadžus vai noķeskāt ar sveķiem vai dubļiem. Atkarībā no tā, cik tuvu gribas zvēram piekļūt, pieaugošu svarīgumu iegūst gan apģērba krāsa, gan tā skaļums (čaukstēša vai gurkstēšana pārvietojoties)… Vēlamā drēbju krāsa ir pieskaņota attiecīgajā sezonā dabā valdošajiem toņiem, kaut gan nelielā mērā kā vidējais aritmētiskais darbojas tumši zaļie un tumši brūnie toņi, gan raibie, gan ne pārāk. Parasti klusākās drēbes ir mīkstas un pabiezas (kas noderīgi arī citos gadījumos). Ja ir auksts, tad apģērbam jābūt siltam (vēlams siltākam, nekā šķiet pirmajā brīdī), bieži var sacīt – pa siltu jau nesaģērbsies! Reizēm mēdz gadīties arī lietus, tad noder kādi ūdens necaurlaidīgi ģērba gabali, bet tie parasti ir skaļi, plēvaini un čaukstoši, turklāt arī lietus pilieni skaļi pakšķina… Kārtīgi samirkt var ne tikai spēcīgā lietū, bet arī nelielā smidzinātājā vai pat miglā, jo visi sīkie zari, eglītes un zāles stiebri labrāt atdos savas ūdens piles gājējam. Lai vai kā, parasti gan sanāk, ka staigā slapjš vienalga un salst tāpat… Bet tas jau tā – pārejoši. Lai drēbes neiesmirdētu, tās reizēm vēlams izmazgāt, tīrs apģērbs ir arī siltāks, tomēr mazgāšanas līdzekļi ir tik ļoti saauguši ar smaržinātājiem, ka pēc mazgāšanas tām jāļauj kādas dienas izvēdināties, citādi mežs var nez kāpēc līdzināties izslaucītam.

APAVI

zābīši ar ziemas atribūtikuIešanu patīkamāku dara ērti apavi. Tīri iešanai, šķiet, ērtākie ir šņorzābaki, bet slapums dara savu un kājas bieži ir slapjas, ja tālu jāiet, tad mēdz būt arī noberztas. Turklāt zābīšiem ir cietas zoles, kas krakšķina nokritušos zariņus, un tie švīkst gar zālēm. Alternatīva būtu gumijnieki, vismaz ūdensizturības ziņā (kamēr nesanāk sabrist vai pārdurt), tomēr tie, rādās, ir vēl skaļāki! Klusāks un ūdens izturīgāks līdzeklis ir laivotāju neoprēna čībiņas vai zeķes, tomēr tie ir diezgan trausli apavi un tos viegli saplēst uz kādiem asiem zariem vai akmeņiem (i nerunājot par stikliem). Aukstā laikā, īpaši sēžot nekustīgi, kājas ātri vien sāk salt, un nekas īsti negrib līdzēt šādā gadījumā. Diemžēl līdzīgi kā ar apģērba kopšanu, daudzi apavu tīrāmie, kaut paši par sevi ir gana smirdīgi, papildus vēl tiek sasmaržināti. Sabristie apavi diezgan cītīgi jāžāvē, kā nu pašiem šķiet ērtāk, lai negadītos iepūdēt, jo tādos ar laiku līst iekšā jau var palikt nepatīkami.

.

SILTUMS

Pārvietoties klusāk bieži vien nozīmē pārvietoties lēnāk. Bieži var sanākt nemaz nepārvietoties un ilgstoši nekustīgi stāvēt vai sēdēt. Un pat šķietami siltās dienās vēsums savācas, īpaši rokās un kājās. Un tad salst… Aukstās dienās un drēgnā, vējainā laikā aukstums piezogas vēl ātrāk… Drebuļi… Bet pavisam satuntuļoties drēbēs arī īsti ērti nav, un kamēr aktīvi jāiet – paliks karsti. Var nēsāt līdzi vēl vienu silto džemperi vai jaku, vai cimdus. Var izmantot ķīmiskos vai kādus savādākus roku sildītājus, var mēģināt sildīties arī iekšķīgi (bet smarža vai aizklīst pa vējam), var sasprindzināt muskuļus (bet tad mēdz trokšņot drēbes). Varianti visādi, bet kurš būs īstais… ej nu zinies. Tāpat katram savādāks, bet nosaluši knaģi nevienam netīk (kaut arī ir pieciešami), un apsaldēties nemaz nav labi.

SEKOTĀJI

uzbāzīga kompānijaSiltā laikā iešanu gan mazāk, bet jo īpaši sēdēšanu jautru padara siltam laikam raksturīgas radības – odi, mušas, dunduri, ērces, retāk briežutis. Un karstums un svīšana tiem gaužām patīk. Kukaiņu atbaidītāji atbaida ne tikai kukaiņus, bet arī daudzus citus. Var ģērbties biezāk (vismaz, lai noklāts viss ķermenis un tad cepties), tā, lai kodējiem grūtāk izkost cauri, tomēr tas tiem netraucēs stundām riņķot ap galvu vai censties atrast īsto vietu, kur var izkost cauri (kas parasti izdodas). Var jau mēģināt pierast pie “dieva radībām”, bet parasti teorijā tas izdodas labāk kā praksē. Sevišķi jautri, kad kāds muskulis kodēju kairināts sāk raustīties pretēji gribai… Brīžiem gribas sacīt, ka tad jau labāk salt, nekā barot tos mūdžus! Bet bez asins sūcējiem ir gana daudz citu radību, kas labprāt apgūst jaunatrasto sēdētāju – dažādi kukaiņi un zirnekļi, retāk ķirzakas, reizēm kāds apņēmīgāks cirslis vai grauzējs. Bet īpaša kategorija ir skudras – tās ir bieži sastopamas un bieži vien tā vilinošā vieta, kur piesēst uz kādu stundu vai divām, kā reiz izrādās ir vai atrodas blakus skudru mītnei!

ATRAŠANA

bebru nošļūdenisLai redzētu zvērus, ir vērts zināt to paradumus un jo sevišķi ceļus, kā arī laiku, kuros zvēri aktīvāk pārvietojas savās teritorijās. Labs līdzeklis, kā uzkrāt informāciju un apgūt to vēlākai pielietošanai, ir piezīmes, un kaut arī laikā, kad ir jāskatās, piezīmēm rast brīvu brīdi bieži vien ir diezgan grūti, tās var papildināt kādā vietā, kur ir jāpastāv (kaut arī nereti tieši rakstot piezīmes iegadās, ka kāds iedomājās nākt pretim), vai vēlāk tajā pašā dienā. Un kaut arī paši zvēri reti redzami, viņu atstātās zīmes ir krietni daudz kur. Gan pēdu virtenes un taciņas, gan mistiski vientuļi nospiedumi, par kuriem īsti nav skaidrs, kas to atstājis, ne no kurienes nācis, ne kur aizgājis. Tāpat dažādas citas atstātās zīmes kā mēslu čupiņas vai barības atliekas, izkrituši spalvas kušķi vai zīmes, kas citiem zvēriem atstātas. Kaut kādā mērā glābiņš meklējams noteicējos, rakstos, žurnālos vai interneta dzīlēs, respektīvi literatūrā. Un parasti ir atrodams (vai arī vairāki viedokļi, no kuriem grūti saprast, kurš ticamāks). Bieži, šķiet, ka zvērus noteikt ir viegli, tomēr arī šajā jomā mēdz gadīties savādas mīklas, jo noteicējā redzamais un tas viens dabā ir divi dažādi!

SMARŽAS JEB KĀ ZVĒRI ATROD VĒROTĀJU

Iepriekš kā lielais bieds pieminēta smarža. Un tā diemžēl arī ir, jo lielākoties zvēriem ir labi attīstīta oža. Vēl dīvaināk, nereti zvēru redze ir vājākā no maņām… Lai spētu noslēpt smaržu, precīzāk, nerādīt to zvēram, jāseko līdzi vēja virzienam. Labi, ja pazīstamā vietā zināms, kā vēja virziens mainās dažādu šķēršļu ietekmē, bieži vien vējš, kas tieši pretim, mežmalā aiziet sānis vai pat sitās atpakaļ… Zvēriem var mēģināt pieiet, tā, lai vējš pūstu no to puses, bet bieži vien ir bezvējš, un reizēm mainīga virziena vējš, vai arī migla… Viss kopā kā nu kuro reizi, bet iespaido smaržu. Bet tas vēl nav viss, parasti pārvietojoties zvēri itin bieži pārbauda, kādas smaržas ir palikušas uz taciņas, un smarža pēc gājēja vēl labu brīdi turpat vien var lodāt. Papildus ožai, daudziem ir ļoti labi attīstīta dzirde, un tas bieži vien liedz ātri kustēties vai arī liek sēdēt klusām un nekustīgi… Līdz ar to kaut ko redzēt ir vēl interesantāk!

LABAIS TONIS

čupa?Līdz šim tikai par tikšanu līdz zvēru skatīšanai, tomēr svarīgi, lai zvērs nejustu novērotāja klātbūtni. Pretējā gadījumā zvēri mēdz būt stresaini, bieži lūkojas apkārt un pie mazākā satraukuma dodas projām. Tas gan ne vienmēr ir atkarīgs no vērotājiem, bieži vien paši zvēri ir uztraukti un, tā teikt, dīdās apkārt. Skaidrojums šādai uzvedībai katru reizi var būt cits, bet tikpat labi nekāds. Tomēr labi, ja zvēru var gan sagaidīt, gan arī sagaidīt, kad tas pats dodas projām. Izbaidot to, arī citās reizēs zvērs var būt tramīgāks un uzmanīgāk skatīties pēc iespējamā traucētāja. Svarīgi ir netraucēt zvērus (arī putnus). Ne vienmēr gan tā sanāk, tomēr ir vērts censties!